Ne jau visi vakari ir tādi.Bet ir vakari,kad pat gaismu negribas iedegt.Pārnākot mājās mēs pakaram dienas uzvalkus skapī un visu, kas dienā piedzīvots vai satikts saliekam pa plauktiņiem;rindās sakārtojas bezjēdzīgās telefonu sarunas,satiktie cilvēki,pienākumi un nepadarītie darbi.Tā viņi tur gulēs līdz rītam.No rīta atkal sabāžam visus pa kabatām un nēsājam sev līdzi.
Esmu noguris.Noguris no solījumiem ‘’Noteikti’’, ‘’Katrā ziņā’’, ‘’Paturēšu to prātā’’.Noguris no smaidiem, laipnībām, no pieklājības un roku spiedieniem.Vakars atnāk ar atplūdiem un akmeņi paliek sausumā, jo ūdens, kas tos apskalojis visu dienu ir atkāpies.Bet akmeņi paliek.Lieli un mazi, un katrs no tiem dienas laikā ir licies tik svarīgs.Bet vakarā apskatoties, izrādās ka mazo ir vairāk nekā lielo.
Pieeju pie loga.Snieg,lēni un rāmi.Un jau pelēcīgais sniegs atkal kļūst mirdzoši balts.Arī man jāatgūst šis mānīgais mirdzums.Rīt būs jauna diena un negribas tajā ieiet pelēkam.Varbūt ilgi skatoties baltumā ,arī pats kļūsti baltāks?
Vai es aizslēdzu durvis? Vai pārbaidīju krānus? Labi.Telefons arī jau izrauts, lai gan kas gan naktī man varētu zvanīt?Bet pat nejaušs zvans nakts tumsā būtu kā zibens spēriens.Ar labu nakti! To es saku visiem un visai pasaulei.Man pašlaik nekas nav vajadzīgs.Pat ne zvaigznes aiz loga.Pulkstenis uzvilkts un nolikts, lai zvana.Lai uzsprāgst ar skaļu stirkšķi astoņos no rīta.Zvaniet man visi atkal no rīta!
Vakars un rīts, rīts un vakars.Durvis ir aizslēgtas un pulkstenis uzvilkts.....
