Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
3

#1 Vai tu baidies sapņot? #1



Viss sākās ar Martu.

Īsti neatceros, kura brīdī mēs kļuvām par draudzenēm, kaut kad vidusskolas sākumā visticamāk. Pirmā doma, ko atceros par Martu bija – viņa pavisam noteikti ir labāks un laipnāks cilvēks par mani. Visi klasesbiedri uzskatīja Martu par klases sirdi, eņģeli. Un es jutos pagodināta, ka šī sirds vēlas būt draugos ar mani.

Mēs visur sēdējām kopā, visur gājām kopā, braucām vien pie otras un stundām varējām sarunāties par jebko. Viņa bija inteliģenta, bet citi to sauca vienkārši par zubri. Neskatoties uz visu viņas labo reputāciju, cilvēki viņu īsti nevarēja ciest. Sauca par pinkšķi, jo viņa spēja sākt raudāt par jebko.

Bet lielākoties apsmēja par viņas izskatu – sauca par resnu, apsmēja to, ka viņa bija blondas skropstas un uzacis. Un es viņu nemitīgi aizstāvēju. Kaut kā jocīgi – no vienas puses visi devās pie viņas ar savām problēmām, pēc atbalsta – principā pēc jeb kā, bet, kad vajadzēja kādu aprunāt – uz priekšu. Man sen nebija bijusi īsta draudzība, tādēļ aizstāvēju Martu ar zobiem un nagiem, neļāvu nevienam viņu apsmiet. Manā uztverē cilvēks ar tik labu sirdi nevarēja būt neglīts un to es centos visiem pierādīt. Taču vienā brīdī Marta salūza. Citu nemitīgais izsmiekls un pazemošana rezultējās par ēšanas problēmām. Visas sarunas kādas mums bija līdz šim, bija kļuvušas nesvarīgas. Galvenais bija kaloriju skaitīšana.



-Marta, ejam paēst uz ēdnīcu, tur nav rindas šobrīd!

-Es negribu.

-Kā negribi? Nesaki, ka man būs jāiet vienai.

-Nē, nē es jau paēdu.

-Kā paēdi? Es redzēju, ka tev līdzi ir rieksti.

-Nu bet tieši tā es paēdu.

-Marta, tu saproti, ka tie ir rieksti..

-Šodien man ir detox diena, es atpūtinu sevi no ēdiena.

-Bet tu neko lāga neēdi arī vakar.

-Ja tu gribi ēst, ēd, kas tad tev. Tu jau esi caurbira.

-Es nepavisam neesmu caurbira.

-Aha, tu zini kāda es būtu, ja es ēstu kā tu.

-Emm.. Man ir vēders redzi. Es jau nesaku bulkas, kaut vai salātus

-Beidz mani mācīt.



-Marta, cik tu vari dzert ūdeni?

-Ūdens ir veselīgs.

-Nē, nu ir veselīgs, bet tu neko citu neēd.

-Es šodien apēdu biezpienu.

-Nu labi, ka vismaz tā.

-Man vēl jānoskrien šodien vismaz 5 km.

-Bet tu saproti, ka lai skrietu vajag enerģiju ir jāēd.

-Man vienkārši vajag iekustināt vielmaiņu.



Es redzēju, ka Marta kritās svarā nedēļu no nedēļas un apkārtējie nāca un sāka izteikt komplimentus. Bet tikai es vienīgā zināju, cik daudz sāpju bija viņas sirsniņā. Jūs domājat, ka cilvēks nometot svaru spēj aizmest prom visus sliktos vārdus, ko viņam ir dzīvē teikuši? Vai arī jūs domājat, ka – vai cik labi par vienu resnu cilvēku pasaulē mazāk. Bet ar katru kilogramu pazuda tā Marta, kuru es tik ļoti mīlēju.



Klases harpijām ļoti patika sekot līdzi Martas izmaiņām.

-Nē, nu tev ļoti piestāv jaunais tēls, tu esi baigais malacis!

-Paldies,-Marta sasarkusi atbildēja.

-A cik tev tagad kg ir nost?-

-15 kilogrami,-Marta lepni noteica.

-Oho, tik īsā laikā!-

-Jā, es biju pie ļoti labas dietoloģes un man ir sarakstīts vesels plāns!-

-Nē, tu tiešām izskaties krietni labāk, vēl tev vajadzētu uzacis tā iekrāsot, un tad vispār, varbūt pat puisis parādītos!-



Un ko jūs domājat? Pēc nedēļas mēs bijām kosmētikas veikalā meklēt kosmētiku Martas jaunajam tēlam. Atradu ļoti jauku brūnu uzacu zīmuli. Viņa gan gribēja melnu, bet es atrunāju, jo gribēju, lai viņa izskatās gaumīgi. Kā arī zaļu acu zīmuli un brūnu skropstu tušu. Viņa bija pilna apņēmības iekļauties starp vienaudžiem, un es viņai palīdzēju, cik varēju, jo nekas nedarīja mani priecīgāku nekā redzēt Martu laimīgu.



Pēc pirkuma sēdējām ar Martu kafejnīcā, kā man allaž patika darīt pēc iepirkšanās. Paņēmām katra pa mīļākajam kafijas dzērienam.

-Zini, V… Man ļoti patīk ar tevi kaut kur aiziet. Nē, patiešām. Ar tevi ir tik ērti.

-Paldies, Marta, man arī ar tevi ir ļoti ērti.

-Es domāju, ka var tā justies kāds tu esi patiesībā, nav jāizliekas par neko, kas neesi – vienkārši esi tu pats…

-…un nav arī pieprasījuma no otra cilvēka,-es piemetināju.

-Tieši tā. Man reizēm liekas, ka mēs saprotamies no pusvārda. Es tiešām novērtēju, ka esi man draudzene, man nav bijis labāku draugu par tevi.

-Ha, ha tā vienmēr saka visi cilvēki, kas mani dzīvē ir pametuši..

-Izbeidz,-Marta sašutusi teica. – Es tevi dzīvē nekad nepametīšu. Drīzāk tev būs jābēg no manis, cik ļoti es tevi nepametīšu.

0
3
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [0]
Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes