Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
39

Domāju uzsākt rakstīt stāstu man nepierastā manierē - no mūsdienīga skatījuma. Droši izsakies komentaros vai vēlētos, lai turpinu rakstīt šo stāstu.

Vai tu baidies sapņot?

Vai tu baidies mīlēt un būt saprasts. Baidies būt kā visi un katru dienu pārskaitīt, cik palikuši brīži līdz savai nenovēršamajai bojāejai. Jā, esmu baidījusies visu dzīvi, bet tomēr esmu tikai cilvēks. Vēlme pēc diženuma ir man sekojusi kopš sevi atceros, nekad neesmu domājusi citādāk, varbūt esmu pati savu iegribu ķīlniece. Tā no dienas uz dienu neapmierinātības sajūta aug un aug un grauž manas iekšas. Nekur man nav labi un nekas nav pietiekami, nevieni pateiktie vārdi nesniedz man gandarījumu.

Es sevi nekad dzīvē nesauktu par skaistu, nē, nekad neuzdrošinātos. Par interesantu – jā, par eksotisku – iespējams.

Par gudru – tā mani sauc citi, bet lielākoties jūtos kā pēdējā muļķe.

Kādreiz man pajautāja kāda meitene – vai savos 25 gados jūties, kā pieaudzis cilvēks – nē, nejūtos.

Un tad viņa man paprasīja – vai esi redzējusi dzīvē pietiekami daudz. Un es atbildēju – jā es domāju, ka redzējusi esmu pārāk daudz.

Sāksim no paša sākuma. Tātad man ir 25 gadi. Esmu ne īpaši glīta. Nesportoju. Smēķēju, iedzeru. Draugu dzīvē man nav gadījies daudz, nespēju ar nevienu īsti ilgstoši iedraudzēties un īsti arī uzticēties. Attiecību stāvoklis – aizņemta. Kā par brīnumu. Godavārds, uzceltu pieminekli tam cilvēkam, kurš cieš mani tik daudzus gadus. Strādāju veikalā un paralēli studēju psiholoģiju. Kā bērns biju totāls grāmatu tārps ierāvies savā čaulā, vienmēr kaut ko lasīju, fantazēju, jo vecākiem bērnībā nebija laika man, vienmēr nogrūda pie vecmāmiņas. Par laimi vecmāmiņa ar mani ņēmās no visas sirds – mācīja man rakstīt, lasīt, dziedāt. Bērnībā gribēju kļūt par aktrisi, tādēļ piedalījos dažādos dzejas konkursos, ar diezgan labiem panākumiem. Nē, man nereāli patika. Patiesi.

Vienīgais ar citiem bērniem sadraudzēties tas viss nepalīdzēja. Lielākoties biju atstumtā, jo pārāk gudrojos visu pārējo prāt. Tikai to, ka es biju atstumta es sapratu vēlāk. Bērna vecumā biju panaiva un domāju, ka tas viss pienākas pie lietas. Ļoti centos visiem patikt un iedraudzēties, bet draugus tā arī atrast nespēju. Ļoti pietrūka vienaudžu atbalsta. Kad biju maza gribēju ļoti brāli vai māsu, bet vecākiem citi bērni padomā nebija – lielākoties viņi tikai neveikli nosmaidīja, kad kaut vai ieminējos, ka gribu māsiņu vai brālīti. Tādēļ viss , kas atlika bija grāmatas un nejauši garāmgājēji. Un, protams, mans kaķis. Lielais, rudais runcis Muris. Viņš bija diezgan negantas dabas, klēpī nenāca un ļoti nejauki skrāpēja un koda. Bet šo visu iemeslu dēļ es viņu nemīlēju mazāk. Tieši otrādi jutos īpaša, ka spēju pieradināt viņu un skaitīju sekundes, cik viņš izturēs manā klēpī. Mīlestība uz kaķiem manī nemazinājās uz visu atlikušo mūžu.

Visa mana bērnība pagāja dārzā starp garām diļļu un kartupeļu vagām. Tā es to atceros, visas vasaras pagāja tur, no rīta līdz vakaram. Ne jau tādēļ, ka man liktu ļoti strādāt, bet tāpēc, ka citur mani nebija kur atstāt. Vecmāmiņa kūlās pa dārzu no rīta līdz pašam vakaram. Bērnudārzā bija garas rindas, tādēļ uzaugu kaut kā tā. Lai cik ļoti mana vecmāmiņa mani mīlētu un lai cik ar viņu būtu bijis interesanti , galvenais, ko atceros, cik ļoti es biju badā. Augas dienas pārtiku no pāris cepumiem un limonādes, un no kāda zaļuma, ko noplūcu dārzā, kas beigās izpaudās ar to, ka biju kalsna un mocījos ar neciešamām vēdersāpēm. Palīdzēju ravēt, lasīt ogas – visu to, ko dara bērni, kas iesaistīti dārza darbos. Atceros visus tos rītus, kurus gribēju palikt mājās, lai tikai nebūtu jāiet uz dārzu. Beigu beigās ciest dārzu nevarēju, nozvērējos saviem vecākiem, ja man būs māja, tad tur nebūs nekāda dārza – viss apkārt būs bruģēts vai asfaltēts - ar mauriņu kā maksimums.

 Autors: MartaiVienalga Vai tu baidies sapņot? #1
1.
0
39
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [1]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
9K116 avatars
Medaļa NostradamsMedaļa Dienas domaMedaļa Rainis
  9K116 31.05.19 11:02
0
0

No stāsta uzbūves viedokļa nav labi sākt to ar infodampu, bet nu nekas, piedosim un skatīsimies, kas būs tālāk.