Gribat iekļut kāda cita cilvēka galvā un apskatīt domu gājumu? Varu piedāvāt savu labirintu. Tas ir domu pieraksts, kuš bija pierakstīts bēz svītrojumiem un lielā ātrumā, esmu tāda viena vai vel kādam ir kas tāds?
Es sēdēju un raudzījos pa logu un prāts sita vienu un to pašu domu kā rakstām mašīna pa veciem, aizputējušiem taustiņiem, zināja, ka neizmainīs patiesību, tomēr centās nepieļaut kļūdu, lai beidzot uzrakstīt šablonu pēc kura parauga tiks simtkārt atkārtota patiesība, neuztraucoties, ka rīt tas tiks izmests. Un lietus asarās šķiet es saskatīju šos pašus burtus, to kopums un neloģiskums mani pievīla un tad centos tos salikt pēc sirds patikas, lai prāts uzraksta dadaismu un vēlāk pats nobijās no tā, bet uz bezjēdzības sliekšņa, tā šķiet viss pareizāk.
Un mākoņi, bez jebkādas noteiktas formas kā benzīns izplūdis peļķē, nesa man kaut kādu nepatīkamu atziņu, bet tā palika aiz stikla, līdzīgi kā ods triecās uz sarkano gaismu, aizmirsis, ka pats sastāv no asinīm.
Vai es sastāvu no mākoņiem? Daļēji, tā šķiet, jo cilvēks 75% ūdens, mēs jau sen esam ūdens krātuves, kas izsmeļ tās īstās. Laikam es tikai jūtos šādi, no drēgnuma, kas atradis spraugu un iezadzies kā pele, klusi grauž manus domu graudus, kaut būtu jāvāc krājumi, kaut kāda nepareiza pele man, bet varbūt arī tas, ka pavasaris, viss iet uz beigām. Un, re, kur es redzu peļu slazdu, tika tas pelei vai man, tas viņu varētu pabarot, tik diez vai, tie graudi ir tukši un sen jau bez garšas, paši labākie ir ko audzē pats, bet ja cilvēks nemāk, tad jau der slazds, nav jēgas turēt peles badā.
Saule izsitas caur mākoņiem, kā lukturītis, ko viņa meklē? Vai ziedu, kas netīšām vēries? Ja man pajautātu, vismaz uz kaut ko atbildētu tieši, to ceļmalā pie miruša rožu krūma, kur pretī uz soliņa Volands sēž, ir noplūkusi Aspazija, viņa nosaukusi to – zilais ilgu zieds, tad aizgājusi uz nezināmu pusi, tik palicis smaržu pavediens, es esmu to izjutusi un viss pārējais kļuvis tik bezvērtīgs, pat Volands, to tik skatīt bij nācis, tad paskatījās uz mani un vienkārši pazuda. Ā, jā un tās rozes, kāds puisis atnāca un noplūca pāris savai meitenei, man žēl viņas, jo tagad šis sārtums būs tikai viņas asinīs.
Saulesstars nodzisa un prāts centās uzdrukāt attaisnojumu maniem vārdiem, lai attaisnotos kādu rāmji priekšā, kurus nemitīgi brucina, būs jāuzdāvina foto rāmis, lai vismaz kādi rāmji būtu patstāvīgi. Bet es gribētu šādu ziedu, kas pie Aspazijas dvēseles tik skaisti izskatās un kaut kur ar pukstu atsitas, šķiet man jau tāds ir un ja tomēr es kļūdos, tad uzzināšu, kas notiek ar neveiksmīgiem sapieriem. Bet vismaz prātam tagad ir savs rāmis, lai viņš mīl savu būrību, es mīlēšu savu brīvību, godīgi? Tik prāts nesver svarus uz savu pusi, pats iesprūdis kā kāmis labirintā, sities ar galvu pret sienu, nespēj saprast kāpēc tik viena doma. Šķiet mēs šodien esam pretpoli, vainot jau vari, esmu jau arī, vēlreiz, atkal un nekad – vainīga, ka bezjēdzība kā inde izplatās pa visu ķermeni, koduma īsti nav, tik uz kreisās rokas uzraksts „Te sākas visas sāpes” un bultiņa uz augšu, kas pa roku ved, uz sirdi vai ne? Tu nezini anatomiju? Nesmejies un nespītē, pa neironiem, zinu, ka jūti, ko tu man ironizē?
Ah..., pasmaidu par sevi un šķiet lietus garām ir, kāds lietussargs peļķē nomests, laikam pazaudēts, jo balts, dvēsele gribi spārnus? Un prāts neprasi, kam tev? Gribi no manīm laisties? Es zinu, pati sevi neatpazīstu, esmu, ka muša zirnekļu tiklos, sparojos, bet klusēju, ka izglābties negribu. Jā, tās ir šausmas šis duālisms, pati ar sevī strīdos, bet vienmēr raugos debesīs, nav atrisinājuma, es tikai vairāk pinos, un viena un tā paša doma skan – Kāpēc šodien viss šķiet tik bezjēdzīgs?
Laura Dambīte
