local-stats-pixel fb-conv-api

Tumsas nostūris. 215

141 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-20/735077

Ienākot istabā pa taisno devos uz skapi un izvilku ārā pāris bikses, un T kreklus. Tos visus sametu uz gultas, un vēl pa skapi sameklēju kādu biezu ģemperi. Tad paņēmu skolas somu, un izbēru visas grāmatas, un rakstām piederumus uz grīdas, vienkāršāk sakot iztīrīju somu no liekā.

Pēc tam atstāju uz gultas tikai vienas bikses un T kreklu, un visu pārējo ietūcīju somā. Kad beidzot aiztaisīju somu ciet, sajutu uz vaigiem asaras. Atkal jau man bija jāraud, un šoreiz, ka man ir jāpamet šeit viss, lai glābtos, bet pati vien es biju vainīga, ja nebūtu tajā visā iesaistījusies, viss joprojām būtu kā agrāk!

Novilku halātu, un nometu to pie kājām. Paņēmu no gultas bikses, un ātri centos tās uzvilkt, jo nevajadzēja radīt mammai aizdomas, ka es šodien neiešu viss uz skolu, bet gan braukšu tālu prom no šejienes. Braukšu prom no savas nāves!

Kad biju uzvilkusi virsū savas bikses, paņēmu T kreklu un paskatījos uz to. Šo T kreklu man bija uzdāvinājusī māsa. Kāpēc taisni šis T krekls man bija jāpaņem? Bet es vairs nevarēju kavēties, ātri to pašu uzvilku.

Man arī bija vajadzīga nauda, lai arī tiktu pie tās vecāmammas. Pie sevis pasmaidīju, un aizgāju pie gultas. Tad notupos un zem gultas satvēru palielu kastīti. Tur es glabāju visu naudu nebaltām dienām kā šī. Kaut kas man vienmēr bija teicis, ka man vajadzēs naudu pēkšņi, un pie tam palielāku summu.

Šajā kastītē bija kādi septiņsimt eiro. Tos biju gan krājusi strādājot, gan arī pa kluso zagusi no vecākiem. Zinu ka zagt ir slikti, bet es jau lielos apjomos nezagu. Pa desmit eiro vai drusku vairāk.

Atvēru vaļā kastīti, un izņēmu ārā visu naudu. Tā bija rūpīgi sasieta kaudzītēs, kā filmās, jo tā bija vieglāk saprast cik man ir īsti naudas. Bet tagad nebija laika to pārskaitīt, tādēļ vienkārši sametu visu naudu vienā no somas brīvajām kabatām. Tad uzsviedu somu sev uz pleciem, un devos ārā no istabas.

Izejot ārā no istabas pretim mani sagaidīja pārsteigums. Man priekšā stāvēja māsa, un blakus viņai mamma.

“Sveika, māsiņ!”māsa to noteica, un uzsmaidīja.

Bet šis smaids nebija no tiem jaukajiem, tas vairāk bija kā ļaunuma simbols.

“Čau.”neizteiksmīgi novilku, un jau centos iet projām, kad mamma apturēja mani.

“Mēs tā ar Lindu izdomājām, ka šodien tu varētu neiet uz skolu, bet gan pavadīt kopā ar mums laiku. Beidzot varēsim aizbraukt uz to jauno veikalu, uz kuru tu tik ļoti gribēji aizbraukt!”mamma priecīgi sacīja.

Jebkurā citā laikā es bez domāšanas būtu piekritusi, jo skola man nepatika un pat riebās tagad, bet es nevarēju tagad doties kopā ar savu māsu kaut kur un izlikties, ka ir viss kārtībā, jo tā nebija!

“Mammu es nevaru, piedod, man ir jāsteidzas uz skolu šodien ir daudz pārbaudes darbu.”pie sevis nomurmināju, un devos jau projām, kad mani māsa sagrāba aiz pleciem.

“Nu saņemies, nekas nenotiks, ja šodien aizbrauksi izklaidēties, varbūt šī būs pēdējā reize, kad mēs kopā izklaidēsimies.”māsa to noteica, bet pēdējos vārdus viņa nočukstēja man ausī.

Un es to ļoti labi sapratu, ko viņa vēlējās man ar to apvēstīt, un sapratu to, ka man tūlīt jau ir jābēg projām, savādāk jau pēc pāris minūtēm no manis nebūs ne miņas.

“Es nevaru piedodiet.”noteicu, ar spēku atrāvos no māsas, un aizskrēju uzvilkt virsū jaku, un kurpes, lai dotos no šejienes prom.

141 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

emotion 

2 0 atbildēt

emotion 

2 0 atbildēt

emotion 

2 0 atbildēt
Yassss
2 0 atbildēt