Tumsa4

Es atgāžos savā nāves tronī un par dzīvi iedomājos dziļi. Man rokā īstens sudraba kauss, kas atspūguļo manu vizuālo un garīgo tēlu. Šinī kausā ar uzvaras un sagrāves garšu ir piesātināts vīns no dabas veltēm darināts. Viens vienīgs malks manu metāla sirdi atver, un tai ieplūst šis dievišķi sātaniskais brūvējums, ko es rūpīgi glabāju pašdarinātās koka mucās dziļi tumšā pagraba nostūros. Tāpat kā laiks ir radījis šo svēto dziru, tas arī aizvada manus drūmos, bet dabiskos dzīves gadus. Mans laiks joprojām dzirā slīkst un, pat dzerot šo kausu tukšu, es nekad nesasniegšu to laiku, kas būtu noslīcis šī kausa dibenā. Es mierīgi nolieku šo kausu sev blakus, tas savādi skatās uz mani itkā brīdinādams par neizbēgamo dzīves likteni. Liktenis. Šis vārds ir tik skanīgs, bet tā nozīme tik plaša un neizskaidrojama....

Lūk mana tumšā karaļvalsts virs mūžīgajiem sasalumiem zaigo un cēli stāv. To aptver pieci tumsas torņi, kas melnākajās un drūmākajās nakts stundās paceļas vēl jo augstāk virs aukstajiem, zilganajiem padebešiem. Tie bezbailīgi un stalti pāri šai dzīvei stāv, jo pati dzīve šos ir cēlusi ar tādu nodomu. Katra celtne ir kā simbols manā zemapziņā, kas pārstāv filosofiju un psiholoģiju - šo nesatricināmo savienību, kas mana prāta dzīlēs mīt. Mans nāves tronis šo torņu vidū celts, kur dažāda tipa garīgās izjūtas plūst kā nevaldāmas un mežonīgas upes. Sēžot šai vietā, es bieži vien aizmirstos pagātnes un nakotnes vīzijās, tomēr tas dod spēku iet uz priekšu un uzlūkot šo pasauli no pavisam savādākas perspektīvas.