Es noģību Teda rokās.
Pamodos, es atkal atrados slimnīcā. Mani laikam piesaista slimnīca, bet īstenībā nē. Daudziem nepatīk smaka un vēl sazin kas vēl. Man nepatīk, ka viss ir gaišos toņos, visas sienas ir baltas, nekur nekas nav melns.
Kabinetā ienāca ārste.
- Jūs jau pamodāties. Jūs gribat, lai paziņoju, kas noticis vieiem vai tikai jums.
- Tikai man?! - visi izgāja no telpas.
Ārste apsēdās uz manas gultas un saņēma manas rokas.
- Jūs esat stāvoklī.
- KO?!
Izlecu no gultas.
- Jūs kaut ko jaucat!
Viņa ieskatījās papīros.
- Reičela Montgomerija?
- Jā.
- Tad es neko nejaucu.
- AKDIEVS.
Sakārtoju kleitu.
- Smuka kleita.
- Paldies.
Izgājām no palātas un uz mani tika vērsti visi skatieni.
Es tikai paskrēju garām, es ielecu savā mašīnā un braucu uz savu vietu.
Pēc pusstundas biju klāt.
Izvilku cigaretes, apsēdos uz zemes, vienu paņēmu, un tad aizmetu prom.
Tā pat kā visu paciņu.
- Es esmu stāvoklī. Nē, tas nevar būt. Tas ir tikai slikt sapnis, tikai slikts sapnis.
Iekāpu mašīnā un braucu atpakaļ uz mājām, ieejot iekšā, visi sēdēja viesistabā ar bēdīgām sejām.
- Jūs zināt?
- Ko? - mamma vaicāja.
- Mammu, es tev gribu ko pateikt. Nāc līdzi.
Iegājām virtuvē, aiztaisīju durvis pirms tam pārbaudot vai kāds neseko.
Apsēdos uz galda.
- Mamm. - klusi iesāku. - es esmu stāvoklī. - tik pat klusi turpināju.
- Ko? Nopietni?
- Jā. - izplūdu asarās.
- Neraudi, es tev palīdzēšu. To visiem paziņot.
- Tu neesi dusmīga?
- Nē. Nu varbūt mazliet.
- Bet tētis būs.
- Es tevi aizstāvēšu.
Iegājām viesistabā. Apstājāmies durvīs. Skatieni tika pavērsti pret mums.
Mamma turēja manu roku.
- Ārste, man paziņoja, ka es...
- Viņa ir stāvoklī. - mamma pabeidza manā vietā.
- Ak, tu mau*a. - tētis pielēca kājās un tuvojās man. Mamma pienāca man priekšā.
- Nomierinies.
- 17 gados, stāvoklī. Tu prātu esi izkūkojusi, siev. Ko tur nomierināties? Un kurš idiots ir tēvs.
Man skatiens aizplūda līdz Tedam. Viņš bija šokā.
Viņš pie sevis murmināja NĒ, NĒ, NĒ.
Es pagriezos un uzskrēju uz istabu.
Iekritu gultā, pie manis pienāca Monika.
- Es taisīšu abortu.
- Neko tu netaisīsi. - mamma teica.
- Neņem nevienu vērā. Viss būs labi.
Istabā ienāca Anna. Viņa mani apskāva.
- Mēs tev palīdzēsim. Atbalstīsim.
- Teds mani pametīs. - klusi noteicu.
- Nē, es tev apsolu. Es neļaušu.
Iekritu gultā, visi aizgāja, ienāca Teds.
- Reičel. - apsēdos.
- NU?!
- Piedod.
- Par ko? Par to, ka pametīsi?
- Es tevi nepametīšu.
- KO?!
- Es tevi mīlu.
