Tumsa 133

Par nelaimi vecāki bija mājās. Kas es satrakojusies ieskrēju mājās.

- Tev viss labi. - ignorēju, uzskrēju uz istabu, ieskrēju vannasistabā un Teda dāvātos gredzenus novilku un paslēpu kastītē.

- Meit, tev viss labi.

- Nekad nekas nebūs labi.

- Tevi pārņem tumsa?

- Arī.

Nošļuku uz zemes, atspiedos pret sienu un seju iespiedu starp plaukstām.

Mamma

Mēs atstājām viņu vienu.

Zvans pie durvīm. Teds.

- Labvakar.

- Sveiks, nāc iekšā, uzej uz Reičelas istabu viņai vajag tavu atbalstu.

Teds

- Labi. - manu atbalstu? Kas viņai notika?

Uzgāju augšā un Monika parādīja, ka viņa ir vannasistabā.

Iegāju iekšā.

- Reičel?

Viņa pieleca kājās un iesita man pļauku.

- Lasies, es negribu Tevi redzēt. Lasies, tūlīt pat.

Es stāvēju kā zemē iemiets.

- ĀRĀ.

Reičela

- ĀRĀ. - Mani pārņem tumsa, es neavaru pret to cīnīties, nevaru, man vairs nav spēka.

Teds aizgāja.

Nogāju lejā uz vakariņām.

Man bija apnicis, neko nezināt par karu, tāpēc uzsāku, kamēr vēl neesmu zaudējusi veselo saprātu.

- KAS?

- Kas, kas? - mamma neizpratnē vaicāja.

- Kas mums jādara, lai pārtrauktu karu.

- Mēs jaut teicām...

- Mēs zinām, ka tās esam mēs. Tikai, kas mums jādara? - vecāku uzreiz sašļuka - cik nevainīgas dvēseles? cik ģimenes? Kas?

- Reičel, jums ir jāapvieno spēks un...

- UN?!

Palīdziet, lūdzu izdomāt kāds varētu būt uzdevums.