Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #1064

Bija tumšs un man nācās strauji bremzēt, lai es nenotriektu cilvēku, kas ne no kurienes parādījās mašīnas priekšā. Es izkāpu no mašīnas, lai pārbaudītu, bet nevienu neatradu. Tajā pat brīdī, kāds aizbrauca ar manu mašīnu. Ar manu ģimeni tajā. Un, kad es paskatījos caur logu pie stūres bija kāds, kas izskatījās pēc manis.

Visi mierīgi baudīja filmu kinoteātrī līdz, kāds cilvēks no priekšejās rindas piecēlās un un sāka kliegt, lai visi bēg, jo kinoteātrī ir bumba, kura tūlīt sprāgs. Izcēlās panika, visi skatītāji skrēja uz ārkārtas izeju. Cilvēks, kurš kliedza mierīgi noskatījās filmu līdz beigām, jo bumba, kas atradās pie ārkārtas izejas uzsprāga...

Pat pēc tam, kad es zombiju apokalipses laikā kļuvu par zombiju, manī saglabājās kaut kāda cilvēcība, kaut kas no dzīva cilvēka, kas varēja mani atturēt no cilvēka miesas ēšanas. Bet kuru gan tas interesēja? Kāre pēc cilveka miesas man bija jau krietni pirms sākās apokalipse.