Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #104
Kad es pirmo reizi pamodos un pamanīju portretu karājamies tieši virs manas sejas, tas šķita kaitinoši. Pēc vairākām stundām, varbūt pat dienām es atgriezos pie šī jautājuma - kad viņi sāka likt spoguļus zārkos?
"Dieva vārdā es tevi padzenu pretīgais dēmon, atstāj manu sievu," vīrs kliedza, citējot Bībeles pantus un nepārtraukti lūdzoties, cenšoties izdzīt ļauno garu no savas sievas. Caur viņa sievas muti atskanēja žēli gārdzieni:"Viņa man neļauj iet prom."
Pirmajā reizē tas atnāca pēc manas sievas. Otrajā reizē tas atnāca pēc mana dēla. Trešajā reizē tas atnāca pēc manas mātes. Tagad ir 3.15 un es dzirdu klauvēšanos spogulī.
"No kā jūs baidieties visvairāk, pastāstiet man," mana terapeite agresīvā tonī man teica. Es trīcošām rokām norādīju uz veidojumu aiz viņas sejas un teicu :"no tā!"
Man vienmēr šķita, ka man ir ļoti paveicies, jo mani adoptēja Veitersu ģimenu. Nu, tā vismaz bija līdz brīdim, kad tētuka atvilktnē atradu adopcijas papīrus vēl desmit citiem bērniem, kurus nekad neesmu redzējusi.
Pēdējā laikā manā pilsētā regulāri pazūd cilvēki un neviens nezina ko darīt. Tieši šobrīd es eju mājās un ievēroju papīru uz kāda staba par vīrieti, kurš ir pazudis. Uz tā ir mans vārds un mana fotogrāfija.
Man šodien paliek 18 gadi. Visu mūžu biju domājusi, ka tā būs mana laimīgākā mūža diena, bet tikai šodien uzzināju, ka mana ģimene iestājusies sektā, kurai es ļoti interesēju...