Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #77
Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #782
Ja tagad uzsprāgtu saule mēs uz Zemes to uzzinātu pēc 8 minūtēm, jeb aptuveni 480 sekundēm. 479, 478, 477...
Debesis bija zilas tāpēc mēs aši skrējām uz bunkuriem. Kad pazūd mākoņi viņi var redzēt un tad viņi dodās medībās.
“Jūs ziniet, tas bija lielisks steiks, bet es laikam esmu aizmirsis mājās savu maku un man nav iespēju par to samaksāt”. Viesmīlis paskatījās uz pusapēsto steiku, tad uz mani un pasmaidīja:” arī viņam nebija.”
Izbadējusies māte stūma ratiņus ar divām sēdvietām. Tikai vienā no tām sēdēja mazulis.
Pagājušas nakts ielas improvizācija bija mana līdz šim vislabākā, spriežot pēc šodienas ziņām. Un kā vienmēr viņi tai apkārt novilka dzeltenu lenti, lai perfekti ierāmētu manis padarītā skaistumu.
Spogulis rāda nepārprotamas zīmes par to, ka es esmu stāvoklī. Mans jaunais ķermenis manāmi mainās. Es esmu pārbijusies, jo bērna tēvs noteikti nav eņģelis, taču es baidos, ka kādreiz viņš tieši tāds bija.
Es kādreiz strādāju bērnudārzā, bet bērnu kliedzieni mani lēnām padarīja traku. Tagad es strādāju laboratorijā. Šeit bērnu kliedzieni kaut kā padara mani mierīgāku.
Jaukais vīrs ar busiņu, kucenu un konfektēm, izskatījās priecīgs aizvest mani mājās, pēc tam, kad izstāstīju, ka tur vienīģais, kas mani gaida ir mazais brālis, kurš noteikti ar to visu gribēs dalīties. Man nepatīk melot, bet ģimene man lika sagādāt vakariņās un šādus cilvēkus ir tik viegli noķert.