Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #63
Atverot savu pastakstīti viņa atrada tikai vienu vēstuli, uz kuras nebija ne zīmogu, nepastmarku. Apjukusi viņa iegāja atpakaļ savā dzīvoklī un aši atgrieza to vaļā, atklājot rupji salocītu papīru, kurš saturēja tikai vārdus “Mēs tevi esam atraduši,” uzrakstītus ar krītiņu. Atceroties kā viņas draugs viņai pastāstīja par to, ka saņēmis līdzīgu ziņu pirms pāris dienām. Viņa uzzvanīja savam draugam, taču, kad klausule nebija pacelta pēc 30 sekundēm viņa jau grasījās to nomest, līdz sadzirdēja balss paskatastītē ienākam ziņu “Mēs tevi esam atraduši.”
Džošs un Sāra sēdēja vieni katrs savā stūŗī un slēpās no radības, kura tiko bija nogalinājusi viņu vecākus. Ja vien, radība nebūtu jau paspējusi nogalināt Sāru...
Viņa palika roku zem gultas, lai suns to nolaiza. No rīta viņa atrada savu suni mirušu un tam blakus zīmīti “Arī cilvēki var laizīt.”
Es sēzu dzīvojamajā istabā ar ieroci manā klēpī, veroties visos iespējamajos virzienos gatavs atriebībai. Protams, tas nav parasts ierocis. Tas nebūtu interesanti. Šis ierocis ir miega zāļu ierocis, lai viņus izslēgtu. Mans slepenais pagrabs tiks sagatavots un gaidīs jaunus viesus, mans moku galds būš tiko nomazgāts. Viņi nožēlos par to, ka jebkad ir darījuši pāri maniem tuvajiem un mīļajiem.
Tu meklē savu draugu spēlējot paslēpes. Tu viņu atrodi jūsu bērnības mīļākajā slēptuvē, tikai viņs vairs nekad nemeklēs un vairs nekad neslēpsies, jo tu viņu atrodi ar pārgrieztu rīkli...