Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #59
Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #601
Tu atgriezies mājās naktī. Aukstums kož tavos pirkstgalos un knibina tavus kaulus. Tavi zobi sāk klabināties vai arī ta ir skaņa no soļiem, kas paātrinās tev aiz muguras. Tap, tap, tap, tap, tap. Tu ej ātrāk, kamēr sniegs iegrimst arvien dziļāk, gurkstot no soļiem ķerot tevi no aizmugures., taču tu esi pārāk pārbijies, lai paskatītos kas tur ir. Sniegs kļūst dziļāks, vispirms pārklājot tavas pēdas, pēc tam jau esot līdz pat taviem ceļiem, padarot tevi lēnāku un neļaujot izbēgt, līdz ledaina roka satver tava kakla aizmuguri un notriec tevi sniegā līdz viss kļūst auksts un balts.
Man šķiet esmu iemīlējusies. Viņa melodiskie vārdi salauž sienas ap manu niezošo sirdi un viņš ir atbalstījis mani caur visgrūtākajiem mirkļiem. Šonakt mēs pavadīsim mūsu ceturtā mēneša jubileju nometņojot zem zvaigžņotajām debesīm. Ak, viņš ir tik salds un es tik izsalkusi. Ar nepacietību gribu pagaršot pirmo gabaliņu pirms saullēkta.
Esot laukā nometnē, tu un tavi draugi viens otram stāsta spoku stastus pie ugunskura un tieši pirms tavas kārtas, tu pasaki labākajam draugam, lai viņš stāsta beigās izlec no krūmiem skaļi kliedzot. Viņs ieskrien krūmos un tu sāc savu stāstu, bet tā beigās nav ne miņas no viņa, tāpēc tu arī ieskrien krūmos atrast viņu. Tu atrodi viņu ar lauztu kāju un pakritušu zemē. Tu skrien atpakaļ pie draugiem, lai pastāstītu kas noticis. Bet pirms tu pabeidz skrējienu tu redzi savu labāko draugu sēžam pie ugunskura.