Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #48
Es ignorēju skaņas kā mans istabas biedrs klauvē pie durvīm, lai viņu ielaistu. Es to ignorēju, jo mans istabas biedrs guļ tepat otrā istabas pusē.
Vecāki man vienmēr saka, lai esmu labs, lai labi uzvedos. Bet balsis manā galvā saka otrādi.
Tu vēlu vakarā strādā pie datora un ieraugi vienu no tiem pretīgajiem, daudzkājainajiem mājas simtkājiem skraidam pa tavu grīdu un izlem viņu nogalināt pirms tas tiek prom. Turot sarullētu žurnālu tu notver viņu brīdī, kad tas palien zem gultas. Kad tu palien zem gultas, lai piebeigtu mazo mošķi tevi pārņēm strauja un nepatīkama sajūta, kas liek ātri atkāpties un izlienot no gultapakšas redzi, ka tagad visa tava istaba ir pilna ar simtkājiem.
Taņa pamodās no skaņās kā kādā sarunu šovā murmina cilvēki. Skaņā nāca no klusām radio tumbiņām. Viņa sniedzās, lai to izslēgtu. Tad viņas roka sajuta kaut ko aukstu un ļumīgu atrodamies uz naktsgaldiņa. Tikai tad viņa atcerējās, ka viņa ir hoteļa istabā un tur nav radio.
Pēc daudzu gadu meklējumiem Evelīna bija pārliecināta, ka beidzot atradusi Misteru Raitu. Viņa jau bija sākusi uztraukties, ka kļūst par vecu atrast mīlestību, kopš tas kļuva smags darbs uzrakt visus tos kapus.
Kopš es sāku nodarboties ar taksidermiju kā savu hobiju mana sieva mani nobāra no galvas līdz kājām par tik dīvainu izvēli. Tagad viņa par to vairs nesūdzās un no viņas ir iznācis lielisks cepuru pakaramais priekštelpai.