Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #113
***
Pandēmija iznīcināja 99% cilvēces. Bet neuztraucies. Tā izplatās tikai starp tiem, kuri par to zina.
***
Kad vēroju saulrietu no manas Parīzes villas es saņēmu šokējošas ziņas. Saule tajā pašā laikā norietēja arī Jaunzēlandē.
***
Man tik ļoti patīk šīs ar plaukšķināšanu ieslēdzamās gaismas. Vienīgā bēda ir tāda, ka tikko kā tās ieslēdzu, kāds uzreiz zem manas gultas atkal noplaukšķina un izslēdz tās.
***
Es dzirdu visus kliedzienus, kas atskaņojas man apkārt. Es esmu kurls.
***
Kad kristāla lodei jautāju, kā izbēgt no nāves es apjuku, kad parādījās uzraksts "nē, paldies mīļā." Tomēr, kad mana sieva piedāvāja kūku pēc pusdienām, man galvā, kaut kas noklikšķēja.
***
Vakar es sapratu, kā strādā mans lāsts. To, ko es rakstu redz tikai tie, kam draud briesmas.
***
Man šķiet, es varētu būt visu laiku veiksmīgākais sērijveida slepkava. Labākā daļa ir upuru tuviniekiem teikt, ka mēs izdarījām visu, kas bija mūsu spēkos.
***
Punktualitāte nekad nav bijusi mana stiprā puse. Vērojot, kā pēdējais kosmiskais kuģis dodās prom uz jauno Zemi, es raudu, kaut tā būtu bijusi.
***
Pavadi 24 stundas ieslēgts vecā trako namā un saņem miljons dolārus. Ir pagājušas 26 stundas, kāpēc durvis, joprojām slēgtas?
***
Es un mans brālis abi kopā sēžam pie Oidžī dēļa un abi turam rokas uz planšetes. Viņš saka:"Koul, vai tu esi ar mums?" Un es nolieku planšeti uz "Jā."
