Pēkšņi es pamanīju gaismu. Manas acis nebija pieradušas pie gaismas, kaut gan es biju bijusi tajā tumsā neilgu laiku. Vismaz es domāju, ka neilgu. Es mēģināju sapras, kas atrodas man apkārt un beidzot es redzēju. Es biju slimnīcas palātā, sienas bija gaišas un es biju vienīgā šajā palātā. Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija vāze ar ziediem. Blakus vāzei bija lapiņa ar uzrakstu Annai. Blakus tam visam stāvēja mans telefons. Es paskatījos tajā, lai uzzinātu cik pulkstenis, bet tas ko es pamanīju mani negaidīti pārsteidza, bija jau 20.novembris, tas nozīmēja, ka es te gulēju jau vairāk nekā mēnesi. Tas nevarēja būt un es padomāju, ka tas ir joks. Es iedomājos, ka mana māsa būs spēlējusies ar manu mobīlo un nejauši nomainījusi laiku. Es cerēju, ka tas tā ir. Liekot telefonu atpakaļ uz galdiņa es nejauši to nometu. Pēkšņi es sadzirdēju ka kāds bija pie palātas durvīm. Tur ienāca man nezināma sieviete. Viņas acis bija sarkanas, izskatījās, ka viņa bija daudz raudājusi.
-Sveika, Anna, Es zinu, ka tu mani nepazīsti. Esmu Aleksa mamma. - viņa izklausījās mīļa, taču skumja. Viņa paņēma krēslu, kurš atradās netālu no gultas un apsēdās man blakus.
-Es zinu, ka tagad tev noteikti nav viegli, bet ceru, ka tu izveseļosies.-viņa pasmaidīja un uzlika savu roku uz manējās.
-Alekss man bija stāstījis par tiem sapņiem, bet es neticēju, bet tagad es saprotu, ka viņam bija taisnība.- viņas acīs bija asaras. Es sapratu, ka ar Aleksu kaut kas ir noticis. Un arī viņa saprata, ka es to jutu.
-Viņš tagad ir blakus palātā-viņa teica-Viņš te nāca katru dienu, bet pirms nedēļas ar viņu kaut kas notika un viņš zaudēja samaņu. Neviens ārsts nezina kas viņam notika, bet viņš jau zināja ka tā būs. Viņš tev atstāja vēstuli.-viņa parādīja uz lapiņu, kura stāvēja uz galdiņa.
-Veseļojies Anna. -viņa pasmaidīja, piecēlās un izgāja no palātas. Es uzreiz paņēmu vēstuli. Tajā nebija rakstīts daudz, bet es pēkšņi visu sapratu. Viņš bija izglābis mani no manas sapņu pasaules upurējot sevi. Vēstulē viņš rakstīja, ka zina, ka mēs abi nevarēsim iziet no šī sapņa un iespējams, ka viņam tur vajadzēs palikt uz visiem laikiem. Tāpēc viņš lika man iet pirmajai, tagad es zināju.
***************************************
Es katru dienu nācu uz slimnīcu pie Aleksa. Viņš tikai gulēja nekustīgs, bet es ticēju, ka viņš mani dzird. Bija pagājis jau mēnesis kopš es tiku izrakstīta no slimnīcas. Visi ārsti bija šoķēti, neviens nezināja, kas notiek. Un pēc viņu sejas izteiksmēm viņi baidījās, ka tas var būt viņiem kaut kas nesaprotams. Tā tas arī bija. Es pati arī nesapratu, kas bija noticis. Bet vairs man nevajadzēja murgot, es beidzot jutos normāla. Man bija īsti sapņi. Bieži tajos bija Alekss. Bet tie bija parasti sapņi un es zināju, ka viņš tos neredz.
Katru reizi, kad es atnācu pie viņa, es stāstīju par to kā man iet skolā, ko es daru mājās un par ko es esmu runājusi ar viņa mammu. Mēs bijām kļuvušas diezgan labas draudzenes. Mēs abas uztraucāmies par Aleksu un abas katru dienu devāmies pie viņa. Mēs ticējām, ka viņš pamodīsies.
Mājās mani neviens nesaprata un bieži lamāja par to, ka es eju uz slimnīcu tik bieži. Pēdējā laikā aizvien biežāk es paliku pa nakti pie Aleksa mammas. Es gulēju viņa istabā un ik pa laikam aplūkoju viņa bildes, kuras bija saliktas rāmjos uz viņa rakstāmgalda. Aizvien vairāk es sāku saprast , ka es bez viņa nevaru. Es par Aleksu zinaju tik maz, bet likās, it kā es visu laiku viņu būtu zinājusi.
Šonakt es atkal paliku pa nakti pie viņa mammas Silvijas. Es apsēdos pie viņa rakstāmgalda un jau simto reizi aplūkoju viņa foto. Pār maniem vaigiem sāka plūst asaras, es apskāvu viņa foto, ielīdu gultā un tā arī visu nakti gulēju to turot.
