Nākošā nedaudz vēlāk, ja, kas es jau rakstu! :)
Izbaudiet! 
Ralfs no manis atrāvās un ielēja glāzēs šampanieti, un mēs sēdējām un vērojām kā saule lēnām laižas aiz horizonta.
„Kā tev šķiet, ūdens ir silts?” es iejautājos.
„To mēs varam pārbaudīt,” Ralfs smejoties teica, paņēma mani uz rokām un ienesa ūdenī.
Pēc brīža smiešanās mēs pastājāmies un lūkojāmies viens otrā, visa dzīve šķita, kā pasaka.
„Vai es esmu pasakā?” es čukstus jautāju.
„Mh,” Ralfs noteica un lēnām sāka mani skūpstīt.
Ralfs lēnām kāpās atpakaļ, bet tad viņš paklupa un mēs abi ielidojām ūdenī, es kliegdama izlecu un parāvu līdz Ralfu, mēs apgūlāmies smiltīs un sākām skūpstīties.
„Nē, es tā nevaru,” īgni noteicu.
„Kas?” Ralfs jautāja.
„Man nepatīk būt slapjai un aplipušai ar smiltīm,” es noteicu, novilku kleitu un apgūlos uz pleda. Ralfs novilka kreklu un uzgūlās man virsū, pēc kāda, laika sapratu, ka man ir ļoti auksti un mēs braucām mājās.
Svētdienas rīts, Anetes dzimšanas diena.
No rīta pamodos, vēl joprojām priecīga, par to, ka mācības ir beigušās, bet Ralfu blakus nemanīju. Izlīdu no gultas un devos uz virtuvi.
„Daudz laimes dzimšanas dienā, mazā,” Ralfs noteica un kaislīgi noskūpstīja.
„Paldies,” noteicu.
„Pagaidi,” Ralfs noteica un aizgāja uz virtuvi.
Atpakaļ viņš atgriezās ar sirsniņ veida balonu un pie balona bija piesieta aploksne. Atvēru aploksni un ieraudzīju divas biļetes un sāku lasīt, kas uz tām rakstīts. Tās bija lidmašīnās biļetes uz Parīzi. Iespiedzos un cieši apķēru Ralfu.
„Uzmanīgāk nenospied mani, pirms laika,” Ralfs smejoties teica, „un to ceļojumi vari ņemt līdzi, kuru gribi.”
„Muļķīt, protams, ka es ņemšu tevi,” smaidīdama teicu, „mīlestības galvaspilsēta, tu un es, ko vēl es varētu vēlēties?”
Atbildes vietā Ralfs mani kaislīgi noskūpstīja. Pēc dažām minūtēm saņēmu zvanu no vecākiem, viņi teica, lai braucu pakaļ dāvanai, kad vien vēlos. Mēs ar Ralfu bijām nolēmuši uzaicināt Lizu, viņas draugu, manu brāli un vēl dažu draugus. Pēc nepilnām divām stundām visi bija klāt, mēs svinējām, dzērām un ēdām. Visi man bija uzdāvinājuši jaukas dāvanas. Liza ar savu draugu man uzdāvināja vīna pudeli, konfektes un fotoattēlu, kurā esmu es ar Lizu. Brālis man uzdāvināja dāvanu karti un lielu skaistu puķu pušķi. Pārējie dāvināja dažādus nieciņus. Vakarā, kad visi bija aizgājuši, sēdējām ar Ralfu un runājām par savām dzimšanas dienām.
***
Nākošajā, rītā pamodāmies diezgan vēlu.
„Labrīt saulīt, aizbrauksim šodien pie manis, labi?” Ralfs noteica vēl, gulēdams man blakus.
„Labi, mēs varētu vēlāk aizbraukt uz Alfu?” ar cerīgu skatienu jautāju.
„Aizbrauksim, bet vispirms pie manis, man tev ir jāpasniedz vēl viena maza dāvaniņa,” Ralfs noteica.
„Kāda?” es jautāju.
„Redzēsi, bet pasteidzamies, ja?” Ralfs mani mudināja celties.
Mēs piecēlāmies un, nepaēduši brokastis, braucām pie Ralfa, nevarēju sagaidīt, kad uzzināšu, kāda ir mana dāvana.
„Tev jau nevajadzēja tērēties vēl vienai dāvanai, tu jau tā man uzdāvināji ceļojumu,” teicu.
„Man tev nekā nav žēl un šai dāvanai biji vajadzīga tu, un tagad tas notiks,” Ralfs lēni stāstīja.
Kad bijām galā Ralfs teica, lai eju apsēsties šūpuļtīklā, un viņš pats, kaut kur aizgāja. Atpakaļ viņš atnāca ar vidēja izmēra kasti, kurai bija apsieta sarkana lente. Ralfs stāvēja un lūkojās manī, un iedeva man kasti rokās.
„Tikai nekrati,” Ralfs noteica.
„Kas tur ir?” es uztraukti jautāju.
„Atver, tad redzēsi,” Ralfs teica un apsēdās man blakus.
