Tu neesi tāds kā mēs! {4}9

 Annas tante sajuta vainas apziņu. Viņa apsēdās krēslā un ar skumju sejasizteiksmi raizējās. Pārējie bāreņi rotaļajās. Annas tante izdzirdēja kādu raudam. Viņa aizgāja apraudzīt savus auklējamos un pamanīja sen neredzētu seju - daiļo meiteni, kura stāvēja slapja un izmirkus uzgaidāmaja telpā. Pārējie bērni viņu vēl nebija pamanīšuši. Annas tante piegāja pie raudošās meitenes un prasīja: "Meitēn, ko tu šeit dari?" Meitene ar skumīgām acīm paskatījās uz Annas tanti sacīja: "Es palūdzu saviem audžu vecākiem, lai atved mani uz šejieni, lai apsveicinātos ar saviem draugiem, bet tad atcerējos par puiku, ko mīlēju." "Zēns, te vakar bija," neticīgi stāstīja Annas tante, "bet uzzinot, ka esi adoptēta, viņš aizbēga...Tev ar saviem audžu vecēkiem ir visas iespējas viņu atrast." Meitene ar platu smaidu pasmaidīja, samīļoja Annas tanti uz aizskrēja uz mašīnu, kura gaidīja meitenes audžu vecāki. Iekapusi mašīnā meitene sapņaini sacīja: "Viņš mani mīl..." Un mašīna aizbrauca.

Lietus pārstāja līt. Zēns piecēlās un vienkārši sāka iet, bez iemesla. Pagājis garām bērnu laukumiņam viņš dzirdēja bērnu smieklus un kā viņi spelējās ar saviem vecākiem. Un viņi visi ir bija tik dzīvespriecīgi. Puika saņēmās un piegāja pie kādas no māmiņām un tad lai pārliecināto prasīja: "Vai tu savu puiku mīli?" Māte pakratīja galvu pozitīvi. Zēns aizgriezās un viņa acīs atkal sariesās asaras. Viņš arī gribēja vecākus. Tāus kuri viņu sagaidīs mājās, samīļos katru vakaru un no rītiem ap glāštu pamodinās. Puika iznāca uz ielas. Tad pagriezās pa kreisi. Bija jau pienācis vakars. Tad viņš izdzirdēja mūziku. Tā izklausījās it kā kāds būtu paņēmis kaut ko trinkšķināmu un nemākulīgi dziedātu. pagrieza galvu uz to pusi no kuras nāca mūzika. Mūzika naca no kāda bāriņa vai kaut kā tamlīdzīga. Puika iegāja iekšā tajā muzikālajā kafeinīcā. Tur bija ļoti skaļš. Viņs piegaja pie letes un prasīja piltspalvu. Bārmenis neuzticīgi viņam to iedeva. Tad puika prasīja pazu lapiņu vai papīriņu no piezīmju blociņa. Bārmenis iedeva arī to. Zēns uzrakstīja zīmīti un tad viņš to pasniedza bārmenim un sacīja: "Vai vari to aiznest uz Ābolu ielu 4?" Bārmenis pasmaidīja un pukiam sacīja: "Numm...labi, bēŗns, bet nekas šai pasaulē nav par brīvu! Uzkap uz bāra skatuves un kaut ko nodziedi." Puika bailīgi noleca no augstā krēsla un ar drebošām rokām uzkāpa uz skatuves, paņēma mikrafonu. Tad viņš paskatījās uz visiem onkuļiem, kas skatijās uz zēnu un nodzērušies bļaustījās. Viņš sīkā, smalkā palstiņā sacīja: "Sve-eiki... Es e-esmu puik-ka u-u-un gribu-u nodz-dziedāt dzies-smu." Tad zēns "saņēma sevi rokās" un sāka dziedāt: "Kaķīts mans, kaķīts mans, balts ar melnām ķepiņām..." Visi bija šokā. Un tad kā uzvelkami vilciņi sāka švilpt, viņu atbalstot. Zēns nosarcis nokāpa no skatuves un aizgāja pie bārmeņa, uzlēca uz augstā krēsla un bārmenim acīs skatīdamies sacīja: "Savu solījuma pusi esmu izdarijis, tagad dari savu!" Puika izgāja no bāra un atkal sāka iet bez mērķa. Puika gaja pa kreisi, pa labi un visur kur acis rādīja. Te pēkšņi viņam uznāca miegs un viņš apgūlās tur pat uz trotuāra, pie pašas mājas sienas, zem zemiem logiem.