Tu man esi viss7

Manā prātā vārās gaļas ķīselis, mana sirds kā trusis zem apšu lapām dreb, bet es tomēr sagrābju drosmi dūrē un pavirzu savas acu zīlītes uz gultu, kurā ar aizmirstības palagu ir ietinusies šī būtne - pēdējais Cilvēks uz šīs velna aizmirstās pasaules, kuram es vēl spēju uzticēties un kuru mīlu. Es lēnām.... lēni jo lēni piesoļoju pie gultas, mana sirds dreb vēl jo vairāk un acis kā dzērienu kausi piepildās ar šķidrumu. Mans mīļotais Cilvēks paraugās uz mani.. paraugās, bet nespēj bilst jel vienu vārdu vai pakustēties.

Man notrīc apakšlūpa. Manās plaušās mīt Sirēna, kas tā vien grasās saplosīt tās, izlausties cauri manam krūškurvim brīvībā, bet es pretojos spītīgi kā auns. Es nokrītu ceļos, man sāk drebēt kreisā roka; man tas ir iedzimts no bērnības, mans prāts nav spējīgs to kontrolēt. Un tad.... pēc 10 minūšu ilgas fāzes es bilstu vienu frāzi... tā nav ar epitetiem krāsota, tā neslēpjas aiz skaistiem izteiksmes līdzekļiem. Es izsaku klusām: ''Tu man es viss.'' Es pieskaros ar labo roku šī Cilvēka plecam, bet jūtos tik ļoti..... tik ļoti nelaimīgs. jo ši mirklis ir tik īss un ātrs kā skaņa atklātā kosmosā. ''Viss''.... šis vārds - tas izsaka tik daudz, ta nozīme ir neierobežota un grūti aptverama.. tomēr mēs to vazājam un skandinām pat tad, kad tas nav nepieciešams... Un tad... es atkal bilstu šo frāzi: ''Tu man esi viss''. Mūsu acu skati ir ciešā saskarsmē kā divi mīloši gulbji. Bet tad es pieļauju kļūdu.... Es aizveru acis, gar manu vaigu kā rasa gar zāles stiebriņu norit asara, vientuļa un auksta. Tad mani plaksti kā vārti uz realitāti paveras un.... mana mīļotā cilvēka acis ir ciet.... ciet. Šis moments ir kā zīmogs manā dvēseles lapā. Jau atkal nopil asara tieši pēc patiesības, ko apzinos.... Vēl pēdējo reizi es aizveru acis, un miglā tīta ir aina, kura vēsta par to, kas nekad netiks realizēts.... bet cerība nomirs pēc manis, jo...... tu man esi viss.