Es pazudīšu uz nenoteiktu laiku. Tā kā izbaudiet šo nodaļu pirms mana mazā ''atvaļinājuma'' :)
-11-
-Ko tu dari?
-Labrīt arī tev, - Džareds man uzsmaidīja.
-Tev nav jābūt Losandželosā?
-Kāpēc gan? Mani nekas tur netur. Tu mani nepriecājies redzēt?
-Protams, ka priecājos, bet tu esi galīgi traks. Nāc iekšā.
-Nekad neesmu bijis normāls, - viņš iesmējās, - Kā jūties? – viņš nolika mantas uz grīdas, iegāja dzīvojamā istabā un apsēdās uz dīvāna.
-Labi. Tu te jau jūties kā mājās?
-Kāpēc nē? Es pāris dienas būšu tavs dzīvokļa biedrs, - viņš man uzsmaidīja. Velns, kā man pietrūka šī smaida, un es pati nespēju nesmaidīt.
-Kā tu tā visu bez manis izdomāji?
-Tev taču nebūs iebildumu, - viņš piecēlās no dīvāna, pienāca man klāt un apskāva mani. Es jutos apreibusi no viņa smaržas, no tā ka viņš ir te, man blakus.
-Varbūt, bet te nav vietas.
-Tev ir dīvāns, - viņš ieturēja pauzi, - un man arī nebūtu iebildumu gulēt tev blakus.
-Aizveries, Leto!
-Gluži kā, vakarā, kad kopā gatavojām vakariņas.
-O, tu atceries? Es gan nē.
-Protams, es atceros visu, arī šo acu skatienu, - viņš sāka smieties.
-Man prieks, ka tu te esi, - es nočukstēju.
-Man arī.
-Bet tu joprojām neesi atbildējis, ko tu te dari?
-Es tik ļoti tevi gribēju satikt. Man vajadzēja tevi satikt. Tagad es jūtos īstajā vietā, - viņa acis atrada manējās, un mēs kādu minūti pavadījām skatoties viens otra acīs.
-Tu esi tik perfekts, - es nočukstēju, - Velns parāvis, kāpēc tu esi tik perfekts?- es nokliedzos.
-Tās nu es esmu, - viņš uzsmaidīja, - Kādi plāni šodienai?
-Atpūsties.
-Lieliski. Tu ieej dušā, saģērbies un tad mēs aiziesim brokastīs uz lielisku kafejnīcu, kas nav tālu.
-Izklausās labi. Tu tikmēr vari iekārtoties un vari justies kā mājās, - es uzsmaidīju un aizsoļoju uz vannas istabu. Patiešām viņš ir atlidojis te tikai manis dēļ. Es nezināju priecāties par to, ka viņš šeit ir, vai raudāt, ka man nebūs laika sev. Es ātri nodušojos, un aizmirsusi, ka neesmu viena mierīgi izgāju no vannas istabas. Bet brīdī kad gāju ārā no vannas istabas, es ieraudzīju uz dīvāna sēdošo Džaredu un smagi nopūtos. Nu nekas, te kaut kā uz istabu ir jātiek, Miš.
-Oho. Šāds skats man patīk, - viņš smīnēja.
-Nemaz nedomā, Leto, - es pagriezos pret viņu un es ievēroju kā viņš uz mani skatās, - Mana seja neatrodas tur, kur tu tagad skaties.
-Aha, - likās, ka viņš ir transā.
-Sakopo savas domas, Saulīt, - es noteicu un iegāju savā istabā. Saģērbos, sasēju matus astē un devos uz istabu, kurā, savā ‘’BlackBerry’’ iegrimis, sēdējā Džareds. Viņš izskatījās neaprakstāmi mīļš, bet es tik viegli nepadošos. Es vēl īsti neesmu nolēmusi vai vēlos būt rokzvaigznes draudzene. Bet kāpēc tev, Miš, ir jāatsakās no laimes?
-Es esmu gatava doties.
-Lieliski, - viņš man uzsmaidīja un ieslidināja sava telefonu bikšu kabatā, - Tu izskaties lieliski.
-Paldies. Tā tad uz kurieni tu mani vedīsi.
-Tad jau redzēsi.
Mēs lēnām, nesteidzoties gājām pa Ņujorkas ielām, cilvēki ik palaikam atskatījās, bet daži bija tik pieklājīgi, ka nelikās, ne zinis, ka garām iet Džareds. Mēs visu ceļu pļāpājām par manu brāli un Šarloti, par to kā man gāja Dallasā.
-Klāt esam, - mēs apstājāmies pie nelielas konditorijas, kuras skatlogos bija izkārotas visādas smalkmaizītes, - Šī ir īpaša konditorija, jo šī ir vienīga, kurā cep garšīgākās vegānu bulciņas.
Šī kafejnīca bija ļoti mājīga un jauka. Tur nebija daudz cilvēku. Džareds mums pasūtīja kafiju un smalkmaizītes, bet es iekārtojos pie tālāka galdiņa, ko varēja atrast, lai varam mierīgi runāties un nebūt neviena netraucēti.
-Šeit ir jauki, - es teicu Džaredam, kad viņš pienāca pie galdiņa ar šķīvi smalkmaizītēm.
-Es zināju, ka tev te patiks.
-Saki godīgi... Kāpēc es? – es beidzot gribēju uzzināt, kāpēc viņš neliek mani mierā.
-Es nezinu, bet tu esi pati apbrīnojamākā sieviete ko pazīstu. Tu neesi tipiska sieviete. Tādu sievieti kā tevi satieku pirmo reizi. Ar tevi viss liekas tik vienkārši, tu uzklausi un nemēģini tikai ātrāk tikt manā gultā, lai pēc tam tikpat ātri pamestu mani.
-Kā tu zini? – es iesmējos.
-Es redzu to tavās acīs.
-O, tu tagad lasīsi arī manas domas.
-Tik profesionāls es neesmu, jo tevi nav nemaz tik viegli lasīt.
-Vai patiešām? - pie mūsu galdiņa pienāca oficiante un nolika kafiju, kad viņa aizgāja es Džaredam jautāju – Cik ilgi tu domā uzkavēties?
-Es nezinu. Nedēļu, ja gribēsi varēšu ilgāk.
-Tu patiešām atlidoji tikai manis dēļ?
-Jā.
-Tu esi mīļš, bet tev būs jārēķinās, ka es pa dienu strādāšu.
-Labi. Es gan jau atradīšu kādu nodarbi.
Mēs pabrokastojām un devāmies uz Centrālparku. Es jutos laimīga kā mazs bērns Ziemassvētku rītā. Mēs apsēdāmies uz soliņiem, vietā, kurā nebija daudz cilvēku, tikai padzīvojis pārītis un sieviete ar bērnu ratiņos.
-Šis ir viens no labākajiem svētdienas rītiem pēdējo 20 gadu laikā. Paldies tev.
-Pēc tik smagas nedēļas tu esi to pelnījusi, - viņš aplika savu roku man ap pleciem, es to noņēmu.
-Mēs esam tikai draugi.
-Vai patiešām? – viņš ieskatījās man acīs, un es redzēju, ka viņa lūpas lēnām tuvojas manām. Es nepaspēju viņu apstādināt pirms viņš mani noskūpstīja, manā vēderā eksplodēja miljons taurenīšu. Tas bija pats maigākais un jutekliskākais skūpsts, kāds man ir bijis. Es viņam atbildēju uz skūpstu, un nevēlējos, lai tas beidzās. Viņš atrāvās no manām lūpām un iečukstēja man ausī – Es zināju, ka tev neesmu vienaldzīgs. Tagad tu patiešām domā, ka mēs esam vairs tikai draugi?
-Nē, - es nočukstēju tā it kā es būtu padevusies, - Bet pāris mēs arī neesam. – mēs nosēdējām kādu laiku klusumā un skatoties viens otra acīs. Es nezināju ko teikt, un likās, ka viņš arī.
-Tu esi vienreizēja, - viņš nopūtās, novērsa acis no manis un skatījās uz veco pārīti, kas baudīja saulaino laiku, - Iedomājies, ja mēs būtu viņu vietā, viņi izskatās tik laimīgi, jo viņi ir viens otram, bet mums nav neviena. Kāpēc tu liedz laimi gan sev, gan man?
-Man ir bail. Man ir bail tik sāpinātai un pamestai.
-Es nekad... – es neļāvu viņam pabeigt:
-Nevajag. Ne pirmo reizi satieku tādu vīrieti kā tu.
-Es saprotu, ka tev ir grūti pieņemt to, kas es esmu, bet es neesmu nemaz tāds riebeklis par kādu mani taisa.
-Pietiks par to. Man patiešām galvā ir pārāk daudz domu. Ne tagad, - es ieskatījos viņa acīs un uzsmaidīju viņam, uz ko viņš man arī atbildēja ar smaidu.
-Kur tālāk?
-Mēs varētu aiziet līdz veikalam, jo viss ledusskapis ir tukšs.
