Time To Escape3

-4-
-Es vēl esmu dzīva? - es domās čukstēju.
Kas vakarnakt notika? Man bija tāda sajūta, ka es vienkārši nomiršu tur pat gultā. Man blakus gulēja Pūkainīts, viņam laikam nav iebildumu pret paģirainu saimnieci. Es sāku smieties, bet tad mana galva vienkārši eksplodēja.
-Jauki, Mišela, atkal konkrēti norāvi jumtu. Kā tu tā drīkstēji? – es sevi domās lamāju.
Laikam man ir bijusi traka, bet laba nakts. Jācer, ka tā vismaz bija.
Pusdzīva izvēlos no gultas, un devos meklēt savu telefonu. Iegājusi dzīvojamajā istabā, man likās, ka man acis izsprāgs no dobumiem. Te laikam ir bijis kārtīgs orkāns. Visa istaba bija savandīta un apgriezta kājām gaisā.
-Es to nekārtošu! – es skaļi nobļāvos, bet tad sapratu, kuru gan es cenošos apmuļķot, nav neviena, kas savestu kārtībā manu dzīvokli. Kur pie velna bija mans telefons?
-Re, kur tu esi, mazais riebeklīt, - es runāju ar savu telefonu, es laikam patiešām jūku prātā.
Oo...pulkstenis jau pusē 2. Bet vairāk mani interesē cikos es atnācu mājās, tāpēc es sameklēju Keitas numuru un zvanīju viņai.
-Čau, - viņa galīgi aizsmakušā balsī noteica.
-Čau, čau. Tu atceries, kas vakar notika?
-Nē, atceros tikai to, ka mēs izdzērām pa vienai šampanieša glāzei un tālāk mēs laikam dejojām, un tagad filma pazūd.
Es skarbi iesmējos.
-Diez, kas mūs atveda mājās. Es šaubos, ka mēs spējam piezvanīt taksim.
-Es arī.
-Tu vēl gulēji? – es viņai pajautāju un dzirdēju, kā dzīvokļa zvans noskan.
-Aha. Man liekas, ka drīz nomiršu.
-Pagaidi, kaut kas zvana pie durvīm.
-Labi.
Man aizcirtās elpa un es gandrīz noģību. Manā priekšā atkal stāvēja Džareds Leto. Varbūt man tika iebarotas narkotikas un man tagad viss rādās.
-Es tev pazvanīšu vēlāk Keita.
-Labi.
Es pārtraucu sarunu un telefons izkrita man no rokām.
-Sūds! – es skaļi nobļāvos, tik skaļi, ka likās mana galva uzsprāgs divtik.
-Čau! – viņš laimīgā balsī noteica.
-Mhm. Kā tu zini, kur es dzīvoju? – es bez liekas priekšspēles uzreiz jautāju un savācu telefonu, kas bija sadalījies tik daudz daļās, cik vien varēja.
-Tu neko neatceries?
-Izskatās?
-Muļķīgi. Varbūt ieaicināsi iekšā, lai varu tev izglābt dzīvību un pastāstīt, kas vakar notika.
-Jā. Nāc iekšā.
Likās, ka viņš jutās kā mājas. It kā viņš visu būtu jau redzējis.
-Piedod par nekārtību. Bet nu pats redzi, kādā situācijā es esmu. Varbūt iesim uz virtuvi, jo tur, cerams, nav plosījies orkāns.
-Labi,- viņš mierīgi noteica.
-Mani pārsteidz tavs mierīgums. Kā tu vari nebūt šokēts ieraugot mani šādu. Man pašai pat bail skatīties spogulī.
-Nu pēc tā ko es redzēju vakar. Šis nav nekas īpašs.
-Tu vakar biji kopā ar mani? – es šokētā iesaucos, kad lēju tējkannā ūdeni
-Jā. Tā bija sagadījies, ka es arī biju tajā pašā klubā, kurā tu. Brīnums bija tas, ka tu mani neatšuvi, bet gan draudzīgi pļāpāji ar mani.
-Es nebrīnos, domāju, ka arī ar klaunu es tāda stadijā runātu kā ar senu draugu.
Viņš iesmējās, tajos pašos jaukajos smieklos, kad mēs pirmo reizi tikāmies. Es atkal jutos apburta.
-Vispār es tev atnesu aspirīnu un pāris augļus.
-Paldies. Šodien, laikam gan tu esi mans glābējs. Bet kā tu zini, kur es dzīvoju?
-Es jūs abas aizvedu mājas. Zini, kas bija pats jautrākais, ka tu man visu ceļu līdz savam dzīvoklim atzinies mīlestībā.
-Tu taču zini, ka tas nebija nopietni.
-Protams, tu atzinies mīlestībā visiem ko ieraudzīji, - viņš smējās tā, it kā tikko būtu izstāstījis labāko joku pasaulē.
-Tas nav smieklīgi, es reti kad tā piedzeros. Bet kāpēc tu mums palīdzēji tik mājas?
-Es nevarēju pieļaut, lai divas apburošas sievietes sevi apkauno.
Beidzot uzvārījās ūdens, es paņēmu pašu lielāko krūzi, un sataisīju kārtīgu un stipru kafiju.
-Tu arī gribi? – es pieklājīgi pajautāju.
-Nē, es jau paspēju izdzert.
Pēc pāris klusuma minūtēm, es pārtraucu to.
-Paldies, - es pasmaidīju.
-Par ko?
-Par to, ka izglābi manu dzīvību.
-Tas nebija nekas. Ja tu zinātu, cik grūti ir savākt manu brāli, kad viņš ir piedzēries. Bet viņš nekad man nesaka paldies, - viņš iesmējās.
Es arī iesmējos.
-Man vakar labi gāja? – es atkal kaut ko pajautāju, lai nebūtu jāsēž neveiklā klusumā.
-Es domāju, ka jā. Ja vien neskaita tavu izcilo deju uz galda un vēl šādas tādas muļķības.
-Ak, Dievs! – tas laikam bija vienīgais, kas tajā brīdi nāca pār manām lūpām.
-Nebija tik traki, es tevi cenots savākt, cik spēju.
-Bet kāpēc tu to dari?
-Kā savādāk piesaistīt sievietes uzmanību, ja viņa visu laiku ir tik atturīga.
Velns, nu kāpēc viņam bija tik perfekts smaids, smiekli, balss un viss pārējais.
-Mhm. Laikam jau tomēr, esmu tev kaut ko parādā, - es nožēlas pilnā balsī teicu.
-Neko. Bija jauki vakar kopā ar tevi iztrakoties, tikai nākošreiz nepārspīlē. Dzer ar mēru, - viņš draudzīgi noteica.
-Protams. Es laikam ilgi nožēlošu, to ko vakar izdarīju, - es rūgti iesmējos, jo iedomājos, kas mani gaida, kad viņš aizbrauks.
-Ja tu gribi kaut kā atlīdzināt, tad varbūt mēs šovakar varētu aiziet kopīgās vakariņās, - viņš mīļi pasmaidīja.
-Labi. Tikai jācer, ka līdz vakaram vairs nebūšu tik aizpampusi un vairs nebūšu paģiraina.
-Pat ja būsi, mēs varam kopīgi pagatavot vakariņas tepat tavā dzīvoklī.
Virtuvē ieskrēja Pūkainīts un skaļi ieņaudējās, it kā norādīdams uz tukšo trauciņu.
-Atkal tu visu esi apēdis, tu esi viens mazs, mīļš izēdājs, - es piecēlos, paņēmu klēpī viņu un samīļoju.
-Kā viņu sauc? – Džareds pajautāja, kad laidu zemē Pūkainīti.
-Pūkainīts. Es viņu paņēmu no patversmes pirms 3 gadiem, jo vienai šajā dzīvoklī likās pārāk neomulīgi.
-Vajadzēja jau uzminēt, kā viņu sauc, - Džareds atkal iesmējās.
Es iebēru Pūkainīša trauciņā barību un nosēdos atpakaļ pie letes vai galda, nezināju kā pareizi to nosaukt.
-Tad varbūt mēs varam vakariņas kopīgi pagatavot pie manis, jo man liekas, ka šodien no mājas nespēšu izlīst.
-Labi. Es atļaušu tev laiciņu pabūt vienai. Nopirkšu kaut ko vakariņām.
-Labi. Līdz vēlākam, - es noteicu, kad viņš izgāja pa virtuves durvīm.