Tā kā tomēr bija mazliet atsaucības, turpināšu likt turpinājumu ;)
Ja kāds meklē pirmo nodaļu: http://www.spoki.lv/literatura/Time-To-Escape/551310
-2-
Es ar kafiju vienā rokā, otrā rokā ar virtuli un padusē vēl kaut kādu mapi, devos uz direktora kabinetu. Mana sirds sitās kā negudra. Likās, ka viņa drīz izkāps ārā pa muti un aizskries tālu, tālu prom.
-Saņemies, viss būs labi. Viņš arī ir tikai cilvēks, – es sevi mierinādama domās runāju, kad biju nonākusi līdz stiklotajām durvīm, kas veda uz direktora kabinetu.
Es izgāju cauri direktora sekretāres kabinetam. Un tad tālāk es vairs nespēju tikt, likās, ka es iesalu, mans ķermenis atteicās kaut ko darīt.
-SAŅEMIES. – es atkal domās bļāvu uz sevi.
Es iedzēru lielu kafijas malku un devos iekšā kabineta.
-Labrīt, – es droši noteicu – Es esmu Mišela. Kamēr žurnāla direktors būs kādu laiku projām es pakavēšu jums laiku.
Es viņam uzsmaidīju labāko smaidu, ko spēju izdabūt ārā no sevis. Viņš pagriezās un paskatījās uz mani, es pazudu viņa zilajās acīs, tās bija tik perfektas.
-Labrīt, Mišela. Es esmu Džareds, bet gan jau tu to zini, – viņš iesmējās skanīgos smieklos, kas lika manai sirdi apstāties. – Tev viss labi?
-Mhm, - neko sakarīgāku pār savām lūpām nespēju dabūt – Varbūt nav mana darīšana, bet kāpēc jūs esat šeit?
Es apsēdos direktora krēsla un es jutos tik ietekmīga, ka mans pašapmierinātais smaids izlauzās ārā.
-Pirmkārt iztiksim bez jūs. Tas man liekas justies vecam, – viņš atkal man uzsmaidīja burvīgu smaidu.
-Labi.
-Mēs ar Benu esam diezgan seni paziņas, un man tagad ir tik daudz brīva laika, ka nolēmu viņu apciemot.
-Skaidrs. Es vienmēr esmu apbrīnojusi tavu izturību 2 gadi, 300 koncerti un visi tiek pavadīt ar šausmīgi lieli atdevi. Kā tu to spēj? Es jau pēc darba dienas biroja jūtos galīgi nobeigusies.
-Nezinu. Mana ģimene mani iespaido. Viņi man dod milzīgu enerģijas lādiņu,- viņš mierīgi atbildēja.
-Tas ir jauki. Kaut man būtu kāds, kas dotu man milzīgu enerģijas lādiņu, jo it īpaši no rītiem, - es iesmējos.
-Gan jau ir kāds.
-Nav, ja vien kaķis neskaitās.
-Es zinu, ka nav mana darīšana, bet kur tad ir tava ģimene? – viņš visā nopietnībā man jautāja.
-Latvijā. Es pārcēlos uz Ņujorku, jo vēlējos strādāt par žurnālisti citur. Mana ģimene mani neatturēja no sapņa piepildīšanas, bet nu es saprotu, ka jūtos tukša. Man šeit ir pāris draugi, bet tas arī viss.
-Tad tev pašai jādibina sava ģimene, - Džareds man uzsmaidīja. Vienā brīdi man pat likās, ka viņš flirtē ar mani.
-Ja vien tas būtu tik vienkārši. Es ļoti mīlu savu darbu. Esmu sasodīta egoiste, domāju tikai par sevi, - es drūmi nopūtos par savu atklāsmi.
-Tā nav. Tu sekoji savam sapnim, tu nesēdēji malā un negaidīji, kamēr viss nokritīs no gaisa. Es dažreiz domāju, kāpēc es daru, to ko daru. Un zini ko es saprotu? Es ļoti mīlu mūziku, mīlu iepriecināt citus ar to. Tas ir mans dzīves sapnis un mērķis.
-Tu esi iedvesmojoša persona, - es viņam laipni uzsmaidīju un beidzot iekodos virtulī, kas bija garšīgais virtulis, ko pēdējā laikā biju ēdusi. Viņš atsmaidīja pretī. Un, tad iestājas neveikls klusums.
-Tu esi interesenta persona.
-Kāpēc visi man to saka? – es klusi nočukstēju.
-Pastāsti kaut ko par sevi, - Džareds paskatījās uz mani, un es gandrīz aizrijos ar kafiju.
-Es tā nekad cilvēkiem, ko tikko esmu iepazinusi neko nestāstu.
-Laiks jau tev kaut kā man jākavē, tad kāpēc tu man nevarētu pastāstīt kaut ko par sevi, - viņš neatlaidās.
-Nu nav jau nekā daudz, ko stāstīt par mani. Man ir 2 brāļi, abi ir hokejisti. Es jau kopš bērnības esmu mācīta mīlēt mūziku. Es spēlēju klavieres. Patiesība visa mana dzīve ir mūzika, hokejs un miegs, - pasakot pēdējo teikumu, es nosmējos, bet tā bija pilnīga patiesība.
-Jauki. Es vienreiz biju uz hokeja spēli, bet es neko nesapratu. Varbūt mēs kādreiz kopā varētu aiziet un tu man varētu pastāstīt kaut ko vairāk? – un tagad manos vaigos iesitās sārtums.
-Tu aicini mani uz randiņu? – es šokēta ierunājos.
-Nezinu, varbūt - viņš novilka.
-Un tagad tu sāc mani mulsināt, - es nezināju, ko lai dara. Jutos kā pusaudze, kurai pirmo reizi kāds atzinies mīlestībā. Viņš uz mani skatījās ar jautājošām acīm. Es nezināju, ko atbildēt.
-Saki kaut ko, - viņš beidzot pārtrauca klusumu.
-Es nezinu. Varbūt. Bet man nav laika, jo daudz darba, - es ātri sameloju. Un tikai tagad es iedomājos, ka es varbūt tikai sapņoju, - Direktors nāk, es laikam iešu.
-Pirms mēs šķiramies. Kāds ir tavs telefona numurs?
Es viņam nosaucu savu telefona numuru, atvadījos un aizgāju.
Es nespēju noticēt tam, kas tikko bija noticis.
