Šis ir mans fanu stāsts par Džaredu Leto. Esmu domājusi rakstīt stāstu vairākās daļās. Tā kā pirmā man ir pabeigta nolēmu ar kādu padalīties manis rakstītajā. Ja sanāks laiks jaunu nodaļu ielikšu katru dienu.
Ceru uz atsaucību un arī kritiku.
Time To Escape/Laiks bēgt
-1-
Es dzirdēju kā zvana modinātājs, taču es nevēlējos celties, gulta likās tik ērta un mīksta. Ienīstu, ka piektdienās jāceļas agri un jādodas uz darbu, jo it īpaši tāpēc, ka nav neviena, kas sataisa man brokastis un uzsilda kafiju.
-Kāpēc tev ir tik grūti atrast draugu?- es sevi domās lamāju.
Man drauga jau nav kādus gadu 3, jo visu savu laiku veltu darbam. Es pārāk ļoti mīlu savu darbu, tāpēc nespēju to pamest dēļ drauga. Vienīgais iemesls, kāpēc es varētu ziedot savu darbu ir mani vecāki vai brāļi.
Mani kaitina brīži, kad iestrēgstu viena ar savām domām. Ir cilvēki, kam patīk daudz domāt, bet ir arī tādi cilvēki kā es, kam domāt nepatīk. Es labprāt visu savu dzīvi veltītu lietām, kur nebūtu jāiesaista savas smadzenes. Bet mans darbs, man liek to darīt.
Beidzot izvēlos no gultas un devos uz dušu. Cenots mazgāties pēc iespējas ātrāk, jo es nepaspēšu laikā tik līdz darbam. Kad es iedomājos, cik daudz vēl jādara, mana sirds pamira.
-Kā tu to spēj? – es sev galvā atkārtoju.
Man liekas, ka manas smadzenes ir sadalītas 2 pusēs. Pirmā puses mani velk ārā no visādām nepatikšanām un mēģina mani atstāt pie pilna saprāta, bet otrā puse man liekas darīt visādas neiedomājamas muļķības. Tieši otrā puse manās smadzenes vienmēr uzvar, jo es nekad nespēju darīt kaut ko pareizi.
-Atkal! – es skaļi nobļāvos un mēģināju savas smadzenes atslēgt.
Tā nu es skrienot panikā pa visu māju, nepaspēju izdzert kafiju. Šodien manis savāktajam materiālam, par pusaudžu uztveri pret mūziku, bija jābūt uz galvenās redaktores galda, ja nē es tikšu atlaista. To pieļaut es galīgi nevarēju.
Skrēju uz darbu cik ātri vien iespējams. Nekad savā mūžā nebiju skrējusi tik ātri uz darbu.
Kad beidzot nokļuvu darbā manas acis, iepletās no brīnumiem. Manā priekšā stāvēja Džareds Leto. Nekad neesmu īsti fanojus par ‘’30 Seconds To Mars’’, bet nenoliedzami viņš bija katras sievietes sapnis. Un tur viņš stāvēja, manā priekšā kā fantāzija, kā sapnis.
-Beidz skatīties un ej uz biroju - es cenotos atcerēties, ka man ir jādodas uz redaktores kabinetu.
-Koncentrējies. Elpo, elpo...ELPO – es domās burtiski bļāvu uz sevi un, cik mierīgi vien iespējams, pagāju viņam garām.
Es iegāju redaktores kabinetā.
-Labrīt- es pieklājīgi noteicu.
-Labrīt – redaktore man atbildēja un brīnumainā kārtā ar smaidu uz lūpām.
-Šeit ir materiāls, ko likāt man savākt.
-Paldies, noliec uz galda un vari doties strādāt tālāk.
Kaut kas te nebija tīrs, nekad viņa nav bijusi tik laipna. Vienmēr viņa izdomā visu, lai tikai kaut kādā veidā jauniņos iegāztu, vismaz es tā biju dzirdējusi. Devos uz savu kabinetu, pa ceļam paņemdama kafiju un virtuli.
Pirms kabineta durvīm mani apstādināja žurnāla direktors:
-Sveika, Mišela! – viņš laipni noteica.
-Labrīt! – es noriju kafijas malku, ko biju tikko padzērusi.
-Man patīk tavs darba spars, ko tu teiktu, ja es tev dotu uzdevumu pakavēt laiku Džaredam Leto, kamēr es aizskriešu līdz centram? – direktors man laipni smaidīja.
Es gandrīz aizrijos ar otro kafijas malku, ko biju padzērusi:
-Jūs patiešām domājat, ka spēšu kaut kāda veidā pakavēt laiku Džaredam Leto?
-Protams, tu esi apzinīga sieviete. Viss būs labi. – direktors man iedeva kaut kādu mapīti un aizgāja.
-Bet... – es uzsaucu direktoram no muguras.
-Direktoram pretī neviens nerunā- viņš nobļāvās un iesmējās.
Man patika, gaidu nākamo daļu