Tikai Galvenais Skrien! [3]0

Yipīī,yipīīi jeeē. nu jau trešā daļa! mans sasniegums. ;D Lai labi lasās!


Ārā īstenībā jau bija palicis tumšs, kopš vakara skrējiena no trakā maniaka.

Tieši precīzi pēc 15 min ierados pie mūsu ierastās vietas- lielā akmens. Un tur jau viņa bija. Jasmīna. Satraukti skatījās zemē un kaut ko ar kājām tur zīmējās un dziedot mazu, pašizdomātu, taču ļoti lipīgu melodiju.

- Čau. Nu kas tev lika pēc manis tik traki sailgoties jau? – jautāju galīgi aizdomājušai meitenei sev priekšā.
- Džeina... amm.. man tev ir kas nopietns stāstāms. Bet pirms ko tu saki, lūdzu, ļauj man visu pabeigt labi? – kaut arī bija tumšs, redzēju viņas acīs asaras.
Tas mani ļoti sabiedēja un mana sirds sāka pukstēt daudz straujāk.
- Mhm, labi. Stāsti tad. -

- Tu atceries to ballīti pie Kristiana uz kuru tu arī tiki uzaicināta,bet tu netiki,jo biji laukos pie vecāsmammas? Jā,gan jau atceries. Nu vot... Tur mēs bijām daudz cilvēku, to gan jau atceries no mana stāstījuma, ka tur biju es, Raivis, Karīna un puse no mūsu klasesbiedriem un tā tālāk. Tur visi, protams, piedzērās arī es,kā jau zini, iztusojās arī kā nu kurš mācēja, jāa.. Kā nu kurš mācēja.. Un es izklaidējos, izdarīju, ko ļoti sliktu tad. Viss sākās, kad izgāju ārā uzelpot svaigu gaisu un tur ieraudzīju vienu pašu ārā arī Raivi. Piegāju pie viņa un jautaju, ko viņš dara ārā, ja ballīte ir iekšā. Viņš teica, ka lūkojot zvaigznes un domājot par tevi, Džeina..- lai arī mana sirds tagad dauzījās kā negudra no noslēguma, taču šajā vietā man palika mīļi ap sirdi,
- viņš domāja par tevi.. ahh.. tajā brīdī zini, ko es iedomājos? Ideāls puisis, kas kad pat ir ballīte un ir ko izklaidēties, bet iet tik un tā viens pats domāt par savu mīļoto meiteni. Tad viņš jautāja vai man reiz ir bijusi kāda mīlestība, kas liktu tāpat rīkoties. Es teicu, ka nē. Man nekad nav bijis puisi.. Es pat smejoties atklāju, ka nekad neesmu vēl savos 18 gados skūpstījusies. Viņš, protams, bija šokēts kā visi puiši par to būtu. Un tad jā... Viņš pagriezās pret mani un teica,kā nu būtu ja es to tagad izmēģinātu. Es nesapratu mājienu un prasīju ar kuru tad, jo visi puiši gandrīz ir aizņemti un, kuri nav, tie man nepatīk.Vismaz tik daudz, lai ar viņiem varētu skūpstīties tā vienkārši ' mēģināšanas pēc'. Man tomēr ir savi kritēriji, kaut vientuļa esmu. To visu stāstot, es biju viņam uzgriezusi muguru un, kad beidzu es jutu kā viņš pienāk tuvāk, man aiz muguras, es pagriezos un uzreiz tūlītēji viņš sāka mani skūpstīt. Pirmajā mirklī, es pat īsti neapjēdzu, kas notiek, bet kad sapratu, uzreiz viņu atgrūdu un ieskrēju iekšā. Piedzēros vēl vairāk nekā jau biju pirmstam. Man žēl Džeina. Piedod man. Es sev to nekad nepiedošu, es nekad to negribēju tev nodarīt... ahh piedod..-

Un tur viņa stāvēja, raudoša Jasmīna pie lielā akmens.

Es pēc stāstījuma nespēju to izturēt un vienkārši aizskrēju prom. Nebiju pamanījusi kā sāka līt, bet es skrēju pa lietu. Man vienalga kur, bet prom. Prom no visa, kas man lika juties nodotais, nevajadzīgai. Vienkāršāk – šausmīgi.

Biju atskrējusi pie nelielas upītes un nu jau sēdēju zem koka, kas auga pie tās. Viņš bija liels un labi pasargaja mani no lietus. Es tur biju iekārtojusies ļoti ērti un tā arī ērti ar savām domām aizmigu...