Tev šķiet, ka mani pazīsti.8

Atvadas.

-Vai varu atvērt acis?- aizkaitināti vaicāju, ļaudama draudzenēm vest sevi uz priekšu. Apsējs neļāva neko redzēt, izņemot tumsu, un man nācās paļauties tikai uz savām kājām un draudzeņu rokām, kuras turēja manējās. Mēs gājām ilgi, un es jau sāku pagurt. Turklāt parādījās kaitinoša neziņa par to, kur es esmu.

-Nē, vēl ne,- Inese teica, un ieķiķinājās,- Uzmanies, te ir pakāpiens!- viņa piebilda. Sāku likt lielākus soļus, izraisot abām meitenēm smieklus,- Nu re, vairs nav tālu palicis,- draudzene mierināja. Demonstratīvi nopūtos un sadzirdēju Litas smieklus, kas šķindēja kā zvaniņi.

-Hā, hā,- es novaikstījos,- Ļoti smieklīgi smieties par cilvēku, kurš neko ne redz, ne dzird. Ja jūs mani atdosiet sātanam, pašas vainīgas būsiet, ka rādīšos jums murgos!-

-Nu beidz, nebūs jau tik traku,- Lita mierīgi atteica. Pēkšņi abas atlaida rokas, un es sadzirdēju tādu kā čīkstoņu, it kā tiktu atvērtas kādas sarūsējušas durvis. Instinktīvi ievilku gaisu, lai sajustu smaržu, bet vienīgais, ko jutu, bija vasarīgais, svelmainais gaiss. Abas meitenes uzlika man rokas uz pleciem un veda uz priekšu. Jutu, ka tagad esam telpā, jo gaiss mainījās.

-Esi gatava?- Inese pajautāja, un es dedzīgi pamāju. Te nu tas ir. meitenes atsēja apsēju man ap acīm, un es instinktīvi samiedzu acis no spožās gaismas manēžā. Kad atvēru acis, atskanēja gaviles, kaut kur nopaukšķēja šampanietis un sadzirdēju aplausus un ovācijas. Uzliku rokas uz mutes, un nopētīju draugu baru, kuri bija atnākuši uz manu īpašo dienu.  Ikvienam rokās bija ziedi, turklāt mani mīļākie – baltas rozes. Aiz sajūsmas apraudājos un pagriezos pret draudzenēm, kuras izskatījās apmierinātas ar paveikto.

-Jūs maitas,- es jokojoties aizrādīju,- Kā jums tas izdevās?

-Ne jau kuru katru dienu junioru līgas čempione pamet lielo sportu,- Lita stāstīja,- Taču nemīņājies uz vietas. Apskauj viņus,- draudzene uzmundrinoši pamāja draugu virzienā. Smaidot piegāju pie mammas un apskāvu viņu pirmo. Mammas acīs bija asaras.

-Mammuci, taču neraudi,- es viņu mierināju,- Tu viņām palīdzēji?

-Mīļumiņ manu,- mamma noslaucīja asaras,- Man vienkārši ir grūti redzēt, ka tu pamet to, ko gribi, jo...

Es uzliku uz viņas mutes plaukstu,- Mammīt, nevajag,- noskūpstīju viņas vaigu,- Tu esi sarīkojusi vislabāko atvadu ballīti, kādu vien meita varētu vēlēties. Mīlu tevi,- sacīju un, atrāvusies no apskāviena, devos apskaut draugus, kurus sen nebiju redzējusi. Centos iegaumēt katra apskāvienu un ņemt no tā spēku, bet tas nebija tik vienkārši. Kad jau biju samīļojusi gandrīz visus, un nokrāvusies ar ziediem, mani nelūgtas pārņēma asaras. Pa manēžas durvīm ienāca mans treneris, kuram rokās bija gigantisks sarkanu rožu pušķis. Mamma paņēma no manis ziedus, tādējādi ļaujot man paņemt ziedus no trenera.

-Mārtiņ, nu nevajadzēja,- es sūkstījos, viņu apķerdama,- Tu esi viens traks treneris.

-Ne jau katru dienu tāds cilvēks aiziet no sporta,- treneris sacīja,- Nu, kas par asarām. Smaidi, maita,- viņš pasmējās, liekot smaidīt arī man. Apskāvu treneri vēlreiz un sadzirdēju signālu. Intereses mākta, pagriezos pret pārējiem.

-Uzmanību, uzmanību,-Elīza, mana māsa, pārkliedza pūli,- Māsiņ, nāc šurp,- viņa man pamāja. Tētis paņēma ziedus no manis un es, izgāju cauri tādam kā koridorim, kuru no abām pusēm ieskāva mani mīļie.  Nostājos pie māsas un viņa noņēma pārvalku no motocikla, kas bija baltā krāsā. Tas bija mans motocikls. Motocikls, ar kuru es pirmoreiz uzvarēju.

-Pēdējo reizi?- viņa smaidot vaicāja un pasniedza man manu ķiveri. Paņēmu to no viņas un pasvārstīju to rokās. Uzsmaidīju pūlim un uzvilku ķiveri galvā. Lai sākas šovs. Vēl vienu reizi.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-1/693649