Viesi uzkavējās pie mums līdz vakaram. Man viņus nācās gandrīz aizdzīt, jo Tailera lēkme pastiprinājās. Viņš gan to izteikti neizrādīja, bet es to vienkārši jutu. Viņš izvairījās no sarunām un pieskārieniem, un bieži vien gāja uz virtuvi, arvien stiprāk ožot pēc alkohola. Es zināju, ka nedrīkstu viņam neko teikt, un tas sāpēja. Es nevarēju riskēt, ka viņš man varētu kaut ko nodarīt. Atlika tikai gaidīt. Es pati centos izlikties, ka viss bija kārtībā, lai gan gribēju raudāt, gan no dusmām, gan bēdām. Man vairs nebija spēka klusēt. Bet citādāk nevarēja.
Tētis un mamma, Raiens un Evelīna nolēma pārnakšņot viesnīcā tepat netālu, lai dotos rīt prom ar prāmi. Es četrotni pavadīju, no sirds cenšoties izlikties, ka viss ir kārtībā. Es sev ieskaidroju, ka mēs dosimies gulēt, un rīt jau viss būs normāli. Taileram tas viss mēdza pāriet.
Vienīgais, kurš atteicās palikt viesnīcā, un gribēja palikt pie mums, bija Endrjū. Brālis, šķiet, juta, ka mani kas nomāc, un negribēja mani atstāt vienu. Es, protams, par viņa klātbūtni ļoti priecājos, jo nudien nezināju, ko Tailers var izdarīt. Šī bija pirmā reize, kad viņš bija lietojis alkoholu. Sakrustoju rokas uz krūtīm un apsēdos pie kamīna, atceroties pēdējos sešus mēnešus.
Nē, viņš nekad nebija lietojis alkoholu. Pēc medusmēneša mēs izlēmām apceļot pasauli, un viņš ne reizi nebija pat glāzei pieskāries. Apliku rokas ap ceļiem, un atsaucu prātā naktis Maljorkā, Itālijā un Portugālē. Atceros ik mirkli, it kā manā prātā būtu iestrādāta fotofilmiņa, saglabājot ik katru dārgo mirkli. Patiesībā, tas bija vairāk kā ceļojums, lai es beidzot atrastu sevi, kā Tailers teica, un viņš, bez ierunām, bija ļāvis man izspēlēt visu manu atlikušo dzīvju scenārijus. Mēs nestrīdējāmies, un viss šķita gandrīz ideāli. Taču tas, kas notika šodien..
Es vairs nezināju, ko domāt.- Ei,- Endijs mani uzrunāja, pienācis klāt,- Kur viņš ir?
-Manuprāt, istabā,- es sausi atteicu un uzlūkoju brāli, kurš bažīgi nolūkojās manī,- Kas ir?
-Kaut kas nav riktīgi?- brālis iztaujāja,- Jūs atkal strīdaties?-
-Nē, nē,- es vārgi atteicu,- Viss kārtībā. Šodien vienkārši bijis tik daudz kas, ka nevaru savākties,- es samelojos un papliķēju brālim pa plecu,- Liecies tu arī gulēt. Rīt jauna diena.
-Ja kas, es esmu tepat,- brālis pēc mirkļa piebilda un apsēdās uz dīvāna. Vēl mirkli skatījos viņam mugurā, analizēdama, vai man vajadzētu viņam pateikt, vai nē, taču nospriedu, ka labāk neko neteikt. Izslēdzu it visur gaismas, un klusi uzkāpu pa trepēm uz guļamistabu, kur atradu Taileru sēžam uz gultas ar ieroci rokās. Es pieliku plaukstu pie krūtīm, izbīdamās no ieroča viņa rokās, taču pavēlēju sev būt mierīgai.
-Tailer, kas noticis?- es mierīgi vaicāju, un lēni viņam tuvojos. Viņa skatiens bija tukšs, un šķita, ka viņš pat nemana manu klātbūtni,- Mīļais, kāpēc tev rokās ir tas ierocis? Lūdzu, noliec to.. Kur to vispār dabūji?
Viņš neatbildēja. Notupos viņam pretim un uzliku rokas viņam uz ceļiem. Es centos ignorēt alkohola smārdu, kas no viņa nāca, un centos saglabāt mieru.- Tailer, dosimies gulēt.
Klusums. Viņš samirkšķināja acis un satvēra ieroci ciešāk,- Spensere.. Kāpēc tu man neļauj vienkārši nomirt?- viņš sāpjpilni vaicāja.- Kāpēc es pat nevaru iešaut sev galvā, un viss?
-Izbeidz tā runāt,- es mierinoši čukstēju un uzliku plaukstas viņam uz vaigiem, lai viņš uz mani paskatītos,- Tāpēc, ka es vēlos, lai tu redzi savus dēlus. Saproti?- asarām acīs vaicāju. Taču viņa sejā nepakustējās ne muskulis.- Tailer, lūdzu, ejam gulēt. Tu esi iedzēris un nedomā skaidri..-
Beidzot man šķita, ka viņš manī ieklausās. Viņš asi satvēra manas rokas un tās cieši saspieda pie locītavām. Viņa elpa bija strauja, bet balss nikna kā elle. Pat acīs bija dusmas un naids.- Novāc savas rokas no manis..- viņš noņurdēja un atgrūda mani tā, ka nokritu ar pēcpusi pa priekšu,- Vai tu netaisies iet pie sava mīļākā Kolina?!- viņš man uzkliedza un piecēlās kājās, neizlaizdams pistoli no rokām,- Atbildi man,- viņš man uzkliedza. Es pierāvu kājas sev klāt un aizmiedzu acis, lūgdamās, kaut viņš neizdara muļķības. Taču viņš satvēra mani aiz matiem un spēcīgi pavilka,- Es tev teicu.. atbildi man..
-Attopies,- es iesmilkstējos no sāpēm, cenšoties izrauties, taču viņš bija par stipru.- Tailer, tā esmu es, lūdzu, attopies,- es raudot lūdzos, taču viņš neatlaida. Es dzirdēju, kā pa kāpnēm kāds uzskrien un nākamajā brīdī mani mati bija brīvi. Es pieplaku sienai, ķerdama pēc elpas un palūkojos uz brāli, kurš bija nogrūdis Taileru no manis un nostājies man priekšā.
-Tu kropli, ko tu dari,- Endijs aizelsies uzkliedza un vēlreiz pagrūda Taileru nost,- Viņa gaida tavus bērnus, bet tu atļaujies roku pret viņu pacelt?!- brālis vaicāja un iedunkāja Taileru krūtīs,- Tu manai māsai nepiedursi ne pirksta, vai tev skaidrs?
Tailers atgrūda viņu atpakaļ, un es aizsedzu muti,- Sīkais, nelien, kur nevajag,- viņš norūca un pagrūda brāli atpakaļ,- Labāk neizaicini mani.
-Un kas tad būs?- Endijs viņam lēca augumā,- Tu esi nīkulis, ja vari grūstīt sievieti!- brālis noņurdēja un trieca dūri Taileram pret degunu. Brālis stāvēja stalti, un es dzirdēju, cik nikni viņš elpo. Tailers viņam metās virsū un abi sāka kauties kā velna ķerti.
-Pārstājiet,- es iesaucos un centos piecelties, taču mani pārņēma asas sāpes vēderā no uztraukuma. Aizmiedzu acis un, cenšoties paciest sāpes, turpināju abiem lūgties, taču viņi neklausījās. Tika salauzts skapis un abi bija pie loga, kad es beidzot pamanīju pistoli uz zemes, un to satvēru rokās.- Lūdzu, izbeidziet,- es vispirms izšāvu gaisā, taču tas neko nedeva. Nobira vien apmetums, un viss. Tāpēc es trīcošām rokām satvēru ieroci rokās un notēmēju, atspiezdama gaili uz atpakaļ.- Lūdzu..- es iešņukstējos un nospiedu gaili.
Es baidījos atvērt acis. Taču iestājās klusums un es saņēmos. Endijs bija atsprādzis labu gabalu nost no Tailera un izbīlī lūkojās uz mani, ar pavisam bālu seju.- Endij, vai tev viss ir kārtībā?- es pavaicāju. Brālis pielēca kājās un piesteidzās pie manis, uzraudams mani kājās.
-Tev viss ir labi?- viņš noprasīja,- Viņš tev neko neizdarīja?-
-Nē, viss ir labi,- es apstiprināju un pamanīju Taileru guļam zemē ar asiņainu kreklu. Visas dusmas bija pagaisušas, un es atkal viņā ieraudzīju savu vīru,- Endij, ej izsauc ātros.- es nokomandēju un asarām acīs piegāju pie Tailera. Es biju trāpījusi viņam gurnā.
-Mana meitene,- viņš stiklainām acīm sacīja un izstiepa plaukstu, lai uzliktu man to uz vaiga,- Piedod, ja tev nodarīju pāri, es tā negribēju.- viņš palūdza un noglāstīja man matus,- Sāpināt tevi bija sāpīgākais, ko es biju darījis..
-Tūlīt te būs ātrie,- es viņu mierināju, trīcošā balsī,- Kāpēc tu man liki ko tādu darīt?
-Jo es vairs negribu cīnīties, mīļā,- viņš vāji sacīja un aizmiedza acis sāpēs.- Es esmu piedzīvojis visu, un gribēju, lai tu tiec vaļā no monstra, kas sēž tev pretī.. Es gribēju, lai tu mani ienīsti, un tāpēc izprovocēju jūs abus. Ja nebūtu Endija, es būtu izdomājis citu shēmu.
-Kāpēc?- es neticīgi vaicāju, nespēdama valdīt asaras,- Priekš kam?
-Priekš kam tev vajadzīgs pa pusei miris cilvēks, Spensere?- arī viņš sāka raudāt,- Domā, ka es nezinu, ka esmu laika bumba tev? Jo vairāk laika pavadām kopā, jo vairāk es tevi velku sev līdzi kapā. Un es to vairs negribu, saproti?
-Nē, nē, nē,- es uzstāju un pierāpoju viņam klāt,- Endrjū, sauc ātros.. Lūdzu..
-Ļauj man aiziet,- Tailers klusi palūdza un atspieda galvu pret sienu,- Neturi mani..
-Es nevaru,- es iešņukstējos un uzliku roku viņa brūcei,- Es negribēju tevi sašaut..
-Es tevi uz to pamudināju, nevaino sevi,- viņš aizžņaugti sacīja.- Tur ir vēl trīs lodes..
-Es to nedarīšu,- es uzstāju un apķēru viņu,- Lūdzu, attopies, un tici man.. viņi izvilks lodi..
-Nē, nē, nē..- viņš turpināja liegties. Es sāku raudāt viņam uz krūtīm un ļāvu viņam glāstīt matus. Endijs arī bija nezin, kur. Nezinu, vai viņš mani klausīja, vai viņam bija vienalga.- Es vēlos, lai mani dēli ir ar laimīgu mammu, kura spēj turēties tālāk, nevis kura mīl nelaiķi..
-Izbeidz tā runāt,-
-Kas jums te notiek?- telpā ienāca Raiens. Es pagriezos pret viņu, noraudātām acīm un centos palūgt piedošanu,- Endijs teica, ka Taileram atkal uznāc...- viņš sacīja un tad pamanīja Tailera sašauto brūci,- Evelīna, izsauc ātros!
-Nevajag,- Tailers noteica un satvēra manu roku,- Evelīna, izved Spenseri ārā..
-Nē!-
-Kolins arī ir ceļā,- Māsa mierināja savu puisi,- Viņš atvedīs zāles, kas nomierinās Taileru,-
-Man nevajag zāles,- mans vīrs nelaipni atteica, arvien biežāk aizvērdams acis,- Es vēlos nomirt, kas jums nav skaidrs?- viņš uzrunāja mūs visus trīs.- Spensere, atnes man to ieroci.
-Aizmirsti,-
-Es tev neļaušu sadarīt muļķības, Tailer,- Arī Raiens norūca,- Es tev neatņemšu dzīvību.
-Jo tu esi tāds pats nīkulis, kā mūsu tēvs?-Tailers izaicināja. Bija manāms, kā Raienu šo vārdi ietekmē, jo puisis sastinga,- Tu nespēj pat savu brāli atbrīvot no ciešanām?
-Tev būs bērni, Tailer,- Evelīna papildināja,- Padomā par viņiem..
-Tu varēji ielaist lodi galvā Helšam, bet nevari man?- Tailers turpināja izaicināt brāli,- Esi vienreiz vīrietis un izdari to, vai tu saprati?! Es vienalga nomiršu, un negrasos to darīt slimnīcā, izciest vēl operācijas vai terapijas. Atbrīvo mani, brālīt. Lūdzu..
Raiens trīcēja. Pirmoreiz redzēju, kā pāri vīrieša vaigiem rit asaras, un sejā mokas atspoguļoja iekšēju cīņu. Evelīna palīdzēja man piecelties un mani nekavējoties apskāva. Telpā iestājās klusums.
-Spensere, panāc,- Tailers palūdza, atliecis galvu pret plecu,- Es tevi mīlu, atceries to, saprati?
-Es pati izsaukšu ātros,- es noteicu un izrāvos no Evelīnas, lai dotos pakaļ telefonam. Noslaucīju asaras no vaigiem un acīm, un, ātrā solī devos prom no istabas, lai atrastu telefonu. Endiju nekur nemanīju un nespēju atrast telefonu. Cerībā, ka Raienam vai Evelīnai būs savs, ko neiedomājos uzreiz, atgriezos istabā, lai redzētu, kā Raiens izstiepa roku ar pistoli plaukstā un nospieda gaili, raidot lodi Taileram tieši galvā.
Es saķēru vēderu un atsprāgu pret durvīm, sākdama histēriski raudāt un noslīgu gar zemi, vairs neko neredzēdama skaidri. Taču arī tas nebija viss. Māsa grasījās mierināt savu draugu, kad viņš paņēma to pašu pistoli un pielika sev pie deniņiem, raidot vēl vienu šāvienu.
Pēdējais, ko es atceros, bija māsas asinīm notraipītā seja un viņas mežonīgais kliedziens, kad Raiena nedzīvais ķermenis saļima blakus brālim. Pēc tam es vienkārši atslēdzos, cerībā, ka nepamodīšos.
Taču tas nebija ilgi. Es jutu, ka kaut kas smird pēc deguma, un atskārtu, ka mani kāds purina. Miegaini pavēru acis, un pamanīju Kolinu sev pretim,- Nāc, mums ir steidzami jāiet ārā,- draugs mudināja un palīdzēja man piecelties,- Kurts un Kārters ir te, lai nodedzinātu māju, tu nedrīksti saelpoties dūmus,- drauga balss trīcēja. Es pat nesapratu, kas notiek, tāpēc vienkārši viņam sekoju uz izeju. Telpās bija neizturami karsts. Es pat nepaguvu uzmest skatienu sava vīra līķim, kad jau tiku izvesta laukā un iesēdināta Kolina mašīnā.
-Kas notiek?- es apmulsusi vaicāju, kad draugs piesēdās pie mašīnas stūres. Viņš neko neteica, tikai apmeta strauju pagriezienu U formā, un nenormālā ātrumā veda mani prom no mājām,- Kur mēs dodamies?
-Tu atgriezīsies mājās,- Kolins tikai noteica un palielināja mašīnas ātrumu. Es pierāvu ceļus pie krūtīm un palūkojos sānskata spogulī uz māju, kurā biju nodzīvojusi vairāk kā pusgadu, kā to pārņēma liesmas,- Neskaties..- viņš palūdza. Uzmetot vien īsu skatienu, es pamanīju, ka arī viņš bija raudājis.- Vai tev un mazajiem viss kārtībā?-
-Jā..- es nomurmināju un atkal palūkojos uz māju, kuru nu laizīja liesmu mēles.- Apstādini mašīnu,- es palūdzu, kad bijām tuvējā kalnā, netālu no pārrobežas. Kolins izpildīja manu prasību, un mēs reizē izkāpām no mašīnas. Draugs palika turpat, kamēr es pagāju mazliet tuvāk, lai redzētu, kā liesmas norij mājas jumta dakstiņus, metot gaisā melnus liesmu mutuļus. Doma, ka tās paņems līdzi mana vīra un vīrabrāļa ķermeni, bija.. savādas.
-Viss ir beidzies,- Kolins sacīja, pasniegdams man jaku. Es to pieņēmu, aplikdama ap pleciem un atkal pievērsos liesmām, kuras cēlās arvien augstāk.- Vai ne?
-Tu kļūdies,- es tikai sacīju, pieiedama vēl mazliet tuvāk,- Viss ir tikai sācies.- es sacīju un uzliku rokas uz vēdera, vēlreiz palūkodamās uz tetovējumu, kas mani mūžam vienos ar vīru.- Nekas vēl nav beidzies, Kolin,- es noteicu un devos atpakaļ uz mašīnu, atstādama liesmas sev aiz muguras, un iegravēdama tās sev prātā, sirdī un dvēselē.
Es vairs nekad nepadošos.
Sevis dēļ. Viņa dēļ.
Mūsu dēļ.
Liesmas mūs saveda kopā,un liesmas mūs mūžam turēs kopā. Pat, ja viņš ir prom, man ir kas palicis no viņa. Un tas vien ir iemesls cīnīties.
1.daļas beigas.
