Domāju, ka nejau katrs spēs saskatīt domu, laigan tā tiek bieži vien saskatīta pat tur, kur tā nemaz nebija paredzēta. Tad nu ko - lasiet un izsakiet savas domas.
Tu esi saule. Tu spīdi spoži un tavos staros pedlās viss dzīvais, viss, kas alkst skaistuma, prieka un dzīves.. Tevi pārņem gandarījums, jo gandrīz katrs apjūsmo tavu skaistumu. Tu esi spožs, nepārspējams un tava eksistence ir neapstrīdama. Tavi stari ir silti un katrs zieds pret tevi atveras, katrs smaids uzplaukst, redzot tevi, cēlā saule. Stars iznīdē aukstumu, gluži kā spirts nenozīmīgu bacili. Tu esi pārāks par tumsu, tā jūt tavu pārākumu un piekāpjas tev nākot, sagādājot cietiem patīkamu smīnu.
Tumsa ir un paliek tumsa - tā ir tikai tukšums, tā neeksistē un nevienam nav vajadzīga, jo liedz redzīgam redzēt un siltam sildīties.. Tā tas ir un visi to zina. Visi.. gandrīz visi bīstās tumsas, jo tur, kur ir tumsa tun nāk nāve.. jā - tikai nāve un ziema ir tumsas draugi. Bet tas nekas - viņiem esi tu. Tu - karstā, degošā saule, kas ar saviem karstajiem stariem glāsta zemi, zāli un zvērus. Tavi stari ir karsti.
Varbūt pat pārāk karsti, tev tā nešķiet? Vai atceries to cilvēku, kas gulējis jūras krastā? Tas ļāva tev skart viņa ādu un uzticējās tev.. viņš uzticējās tev un ticēja, ka tu viņu pasargāsi no slimībām, no nāves. Bet nu viņš ir aizgājis. Prom un tavi stari viņu vairs neredz.. viņam bija vēzis.
Biezie meži iespējams pārāk ilgi uzturējās tavā kompānijā, jo tie deg un nu ir skaidrs - kaut kam ir jāmainās. To sapratis, mākonis dodas tev ceļā. Tas aizsedz tavu seju, neļaujot dzīvajam redzēt tavu ļauno seju. Visi zvēri, augi un kukaiņi ir pateicīgi, jo mākonis atnesa ūdeni. Tu vairs viņus neinterisē.. un tumsa atgriežas savās vietās, radot līdzsvaru starp labo un ļauno, starp dzīvību un nāvi, starp prieku un asarām. Tumsa, kādreiz izsmieta un nicināta, tiek gaidīta ar prieku.
Bet kas notiks ar sauli? Kas notiks ar tevi? Neviens tevi vairs nevēlas un negaida. Tavs ego krītas, tu vairs nejūties tik varens un nepārspējams. Liekas, ka lielais iznīcinošais uguns spēks pārtapis par niecīgu dzirksteli un saule par nožēlojamu sērkociņa liesmu, kas izdeg un pazūd uz visiem laikiem. Un tevis nebūs. Laiks paies tev garām, nevērsdams uzmanību un neatminēdams brīdi, kad tu vēl degi.
Tu sadegsi kā sērkociņš un neatdzimsi, jo tavi pelni kritīs uz citu būtņu kauliem, kauliem, kas sapņoja, mīlēja un nīda.
