Tas viss notiek mūsdienās..3

Vai tu esi iedomājies, ka kādam var pietrūkt tieši tik daudz mīlestības, cik tu nokautrējies viņam atklāt un paust pavisam ikdienišķā veidā? Nekas uz Zemes cilvēkam nav paturams. Tikai savas vientulības apziņa ir vienīgais paliekošais visā mainīgajā. Trausli kopābūšanas mirkļi pret laika nežēlīgiem sitieniem. Pulkstenis ir nepielūdzams. Tas, pārņēmis vadību, par katru sava pulsa sitienu pedantiski saīsina man atvēlēto ceļa sprīdi nepielūdzamā vienaldzībā. Viss, kas ar tevi dzīvē notiek, tev šķiet normāls līdz brīdim, kad iegūsti pavisam atšķirīgu pieredzi. Nav nekā briesmīgāka šai dzīvē par bez mīlestības vadītu mūžu. Kā tev iemācīties parādīt savu mīlestību, ja tu pats nekad neesi mīlēts? Vai tev, kurš nekad netiki samīļots, liksies dabiski samīļot kādu citu? Visticamāk, tu jutīsies neveikli un tev būs kauns to darīt. Bet kādam tā visa tik ļoti pietrūks... Būt par tuvinieku. Justies vajadzīgam, nepieciešamam un pieņemtam. Būt kā dāvanai – allaž labai un gaidītai. Atdūries pret pretenzijām, sašķīst prieks, nodziest vēlme un nocietinās dvēsele. Mīlestība ir brīvas gribas akts. Nav iespējams mīlēt to, kas šo mīlestību pieprasa. Ja ar labvēlību neapmainās, ja ar aizdomu pilnu skatienu uzmana viens otru, tad kur te lai patveras prieks? Vai kāds ir ideāls, ka būtu pelnījis ideālu? Pacelt roku, lai noglāstītu, izstiept plaukstas, lai apmīļotu, piekļaut sev, lai mierinātu. Tikai ar tuviniekiem cilvēks nejūtas vientuļš. Tikai tas, kurš tiek pieņemts, jūtas par sevi drošs. Un viņam ir svarīgi, lai kāds to apliecinātu. Nekādi pasaules labumi nespēs aizstāt ikdienišķu maigumu....

Mēs pārvācāmies. Pirmais, ko pamaīju, izkāpusi no mašīnas, bija kaimiņa augstais, nolaistais žogs, kas bija aiznaglots visos iespējamos veidos, bet caur kādu šķirbu es redzēju acis. Tādas skumjas, gurdas un brūnas. Tas bija suns, mitrais purniņš cieši piespiedās dēļu šķirbai. Es redzēju cik viņš bija kārns un noplucis. Toreiz to parādīju savai māmiņai, bet viņa bija aizņemta ar mantu kastēm un norūca tikai, lai to "lupatu" neaiztiekot. Būdama maza, piegāju pavisam tuvu klāt žogam, manus izstieptos pirkstus no tā purniņa šķīra daži nieka centimetri. Viņš skatījās manī ar lūguma pilnām acīm un luncināja asti kā tūliņ sāktu lidot, tad iesmilkstējas. Redzēju, kā atrāvās kaimiņa durvis, izkleberēja noplucis vīrietis ar pudeli rokā. Viņš knapi turējās kājās. Toreiz, pēc mātes stāstītā, domāju, ka viņš vienkārši bija slims, tagad zinu, ka kļūdījos. Viņš uzrēca sunim, tas asti ierāvis kājstarpē lēni, gar pašu zemi, vilkās pie vīrieša. Tad es redzēju skatu, ko neaizmiršīšu līdz mūža galam. Vīrs salīgojās un nogāzās zemē, suns pielīda viņam klāt un nolaizīja seju. Pret dzīvnieka galvu izšķīda pudele. Es pierāvu sejai priekšā rokas - nespēju lūkoties. Katrs mans muskulis trīcēja. Tad es palūrēju caur šķirbiņu pirkstos. Suns gulēja uz sāna un nepārtraukti laizīja savu purnu. Pār to plūda asinis slacējot zemi. Suns smilkstēja. Dzērājs piekleberēja kājās, nolamāja dzīvnieku, ka tas saplēsis viņa pudeli, un iespēra tam pa ribām. Suns noraustījās un atklepoja asinis. Nekad neaizmirsīšu tās acis. Es naktīs nespēju gulēt. Es uzrāvu spilvenu uz galvas un ieķēros tā stūros. Es ienīdu tumsu un ēnas, kas slīdēja pār istabu. Es ienīdu mātes arlabunakti un buču. Es ienīdu iet gulēt ar apziņu, ka atkal jāceļās. Bet visvairāk es ienīdu viņa smilkstus, un tieši šī iemesla dēļ es ienīdu visu pārējo. Viņš katru nakti gaudoja, katru nakti smilkstēja. Es aizvēru logus un lūdzos, kaut viņš pārdzīvotu šo nakti! Es ieslēdzu mūziku, cerībā neko nedzirdēt. Es centos aizmirst, bet ikreiz savā prātā redzēju viņa acis. Sākumā vakaros raudāju un lūdzos, lai vecāki kaut ko dara, bet viņi vienmēr norūca, ka tas viņus neskarot. Reizēm likās, ka viņi to nedzird un neredz, ka viņiem ir vienalga. No rītiem modos neizgulējusies. Vienmēr pieskrēju pie loga, lai pārliecinātos, ka viņš tur vēl ir! Arvien es redzēju, kā dzērājs iznāk no mājas un iesit sunim ar kaulu, ko vēlāk dod grauzt. Reizēm viņš tam iesvieda ar kādu sakaltušu donu, es arvien šausmās sarāvos. Toreiz vēl nezināju, ka ir dzīvnieku aizsardzības biedrības. Tagad viss būtu citādi! Es mēdzu skriet ārā no mājas naktskreklā, basām kājām un kliegt, lai kaimiņš tā nedara, bet mani arvien noķēra tēvs. Vēlāk viņi pielika slēdzeni, lai es no rītiem tā nevarētu iznesties ārā. Suns ikdienas gulēja un lūkojās uz mani caur šķirbu žogā skumjām acīm. Vīrs nebija mājās. Vakaros viņš aplaizīja brūces pēc saimnieka ikdienas apmeklējuma. Es klusībā lavījos ārā un nesu viņam kartupeļus ar mērci, rīsus, griķus un visu pārējo, ko mana māte (es viņu vairs par māmiņu nesaucu) gatavoja. Suns visu ēda un lūkojās manī, prasot vēl. Es glaudīju viņa mitro deguntiņu un man bira asaras. Viņa mugura bija klāta ar rētām un asins recekļiem. Es klusībā čukstēju viņam, ka viss būs labi, bet nekad tā arī nebija. Viņa ribas - lai tās saskaitītu, nevajadzēja pat pieskārties vai piepūlēties. Uz dzērāja kailās, smilšainās zemes nebija kur nolikt ķepu nesadurot pēdas uz asumiem. Tā nu viņš kliboja. Tēvs mani nesaprata un aizveda pie kādas sievietes ar apaļām brillēm. Es nesapratu, ko no manis grib. Viņa uzdeva muļķīgus jautājumus, piemēram, kā man šķietot, vai vecāki mani mīlot. Tad viņa lika man zīmēt un pēcāk stāstīja par zīmējumu maniem vecākiem. Es biju uzzīmējusi to suni. Viņa teica vecākiem, ka es jūtoties kā ievainots kucēns un tikai vēloties vairāk mīlestības. Viņa teica, ka vecāki par daudz strādājot. Varbūt arī man patika spēlēties ar klucīšiem, bet es nekad neesmu bijusi kurla. Es to visu dzirdēju. Nākamajās dienās vecāki ņēma mani līdzi it visur, viņi ar mani gribēja runāt, un viņi apsolīja brīvdienās braukt uz Krieviju, uz Maskavu, kas nekad tā arī nenotika. Es sen vairs nespēlējos ar lellēm, nebraukāju ar riteni. Kad vecāki teica, ka man jāiet pastaigāties, manas domas bijas pie suņa skumjā purniņa. Tomēr šajā naktī bija klusums. Suns nesmilkstēja. Viņš negaudoja. Es gulēju, skatīdamās griestos, un vēlējos, kaut nebūtu tā dzērāja. Jā, tad es jau zināju, ka viņa īpatnējo slimību sauca alkoholisms. Es zināju, ko tas nodara, un reiz kritu ceļos suņa priekšā, zvērēdama, ka es nekad, nekad, saproti, nekad nedzeršu ne malka šīs dziras. Nekad! Tagad, protams, zvērests ir lauzts. Bieži viena pati sēžu pie loga, iedzerot pa glāzītei un katru reizi atceros to suni. Ikreiz es atceros viņa acis un lūdzu piedošanu. Bija klusums. Sazvērniecisks klusums. Māte kārtējo reizi bija ienākusi mani sasegt un iedevusi buču, kuru es nu jau noraidoši atstūmu ik vakaru. Viņa aizgāja. Abi ar tēvu jau bija pieraduši, ka es vienmēr staigāju sabozusies, noskumusi un izbijusies. Viņi bija pieraduši, ka es mēdzu kliegt, ka es nespēlējos un zogu vakariņas, lai tās it kā apēstu savā istabā, bet viņi nekad tā arī neiedomājās, ka pie vainas bija kaimiņu dzērājs. Jā, reizēm viņus mulsināja, ka es sēdēju pie tā žoga. Es nespēju izturēt klusmu, jutu, ka kaut kas nav labi. Nogaidīju, līdz mājā iestājās klusums, tad norāvu segu, pietrausos kājās un pieskrēju pie loga. Šonakt bija tumšs. Es viņu neredzēju. Mani pārņēma bailes un es izlavījos no istabas. Lejējo slēdzeni jau mācēju atvērt pati. Tā pa visam klusītēm noklikšķēja, tad dažās sekundēs bija jāuzspiež dažas podziņas un iedegās zaļa lampiņa. Tagad bija droši iet ārā. Man sala, uzmetās zosāda, bet bija vienalga. Es skrēju pie žoga, tomēr nedzirdēju ierastos soļus vai smilkstus. Skrēju gar žogu un klusi čukstēju viņa vārdu. Viņš neatsaucās. Es ar pirkstiem vilku gar žogu. Es lēcu un ielūkojos caur katru šķirbu, pār acīm bira asaras. Nonākusi pie cauruma žogā, es viņu ieraudzīju. Suns gulēja tieši tur piespiedis purniņu pavisam tuvu. Viņš lēni pavēra acis, bet neatskanēja ne smilksts. Es pārvilku roku pār viņa galvu un tad pār kaklu, sajutu ko lipīgu un salkanu. Asinis. Viņš tur gulēja un lūkojās manī. Mazliet iešūpojās pats astes galiņš. Es raudāju, asaras bira viņa kažokā. Čukstēju, lai viņš neaiziet, ka es viņu mīlu, atspiedu galvu blakus viņa galvai, ar rokām glaudīju viņa purniņu. Es dzirdēju viņa sirdspukstus un vēju koku zaros. Man tik ļoti sala. Tā es arī iemigu. No rīta pamodos tikko svīda gaisma. Es pamodos, viņš nepamodās vairs nekad. Centos pamodināt, runāju ar viņu, bet viss bija veltīgi. Toreiz es vainoju sevi. Šķita, ka nebiju modinājusi viņu pietiekami. Es sev to nespēju piedot. Mani atrada vecāki vairākas stundas vēlāk. Viņi lūdza man piedošanu, ka neuzklausīja, ka neticēja, bet nu jau bija par vēlu. Es nekad nepiedevu arī viņiem. Mūsu attiecības atsvešinājās, viņi vēlējās atgūt manu uzticību, nopērkot citu suni kā atvainošanos, bet tas nekad nebija mans suns. Desmit mēnešus vēlāk man piedzima māsiņa. Es ilgi lūkojos viņā. Man viņas bija žēl. Tagad vecāki centās dot viņai visu, ko es nebiju ņēmusi pretī. Es arvien tikai stāvēju malā un nolūkojos. Viņa pavadīja dienas rotaļās ar suni, viņa izauga kā maza princese, skaista, jauka, maiga. Nē, ne izlutināta, ļoti mīļa un meitenīga. Viņas acis apbūra visus jau kopš dzimšanas. Es mazliet apskaudu viņas uzticēšanos cilvēkiem, kā viņa starp tiem iederējās. Viņa arvien bija tā, ko visi mīlēja. Viņa kopā ar vecāiem pabija Maskavā. Bet es? Es sēdēju pie žoga, kurš nu jau bija atajunots, kaimiņos tagad dzīvoja jauks pāris ar kaķi. Es sēdēju pie tā žoga, atmiņās redzēju caurumu, pa kuru varējām abi izlīst, un prātoju. Prātoju, kāpēc tas suns tā arī nekad nepameta mājas.

Es iepirkos netālu no tirgus, kad pamanīju, ka kāds pārdevējs sarunājas ar mazu zēnu, kuram nebija vairāk par 5 vai 6 gadiem. Pārdevējs teica: “Piedod, bet tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Pēkšņi mazais zēns paskatījās uz mani un jautāja,”Onkulīt, vai jūs esat pārliecināts, ka man nav pietiekoši daudz naudas?” Es pārskaitīju viņa sīknaudu un atbildēju,” Tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Mazais zēns joprojām turēja savā rociņā sažmiegtu lelli. Tad es pajautāju viņam, kam viņš vēlas šo lelli dāvināt. “Šī lelle ļoti patika manai māsai un es vēlējos to viņai uzdāvināt dzimšanas dienā. Man lelle ir jāiedod mammai, lai tā to varētu nodot manai māsai.” Zēna acis bija ļoti skumjas, kad viņš to stāstīja. ” Mana māsa tagad ir aizgājusi pie Dieva. Tētis teica, ka mammīte arī drīz satiksies ar Dievu, tā nu es iedomājos, ka viņa varētu paņemt līdz šo lelli un atdot manai māsai.” Mana sirds pēkšņi apstājās. Mazais zēns paskatījās uz mani un teica,” Es tētim teicu, lai viņš neļauj mammītei vēl iet, kamēr es neesmu atgriezies no veikala.” Tad viņš man parādīja jauku fotogrāfiju, kurā viņš smējās un teica, ” Es gribu, lai mammīte paņem līdz arī manu fotogrāfiju, lai māsiņa mani neaizmirstu. Es ļoti mīlu savu mammu un negribu, lai viņa iet projām, bet tētis teica, ka viņai ir jāiet pie manas mazās māsiņas.” Viņš paskatījās atkal uz lelli ar skumjām acīm. Es ātri sameklēju savu maku un ierosināju, “Varbūt mums vajadzētu vēlreiz pārbaudīt, vai Tev tomēr nav pietiekoši naudas!” “Labi,” viņš atbildēja,”es ceru, ka man ir pietiekoši daudz.” Es pieliku no savas naudas, viņam to neredzot, un mēs kopīgi to saskaitījām. Nauda pietika, lai nopirktu lelli un pat nedaudz palika pāri. Mazais zēns iesaucās,”Paldies Dievs, ka iedevi man pietiekoši daudz naudiņu!” Tad viņš palūkojās uz mani un piebilda,”vakar, pirms došanās gulēt, es lūdzu, lai Dievs pārliecinās, ka man ir pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli un mammīte to varētu atdot māsiņai. Un Viņš mani dzirdēja! Es arī vēlējos, lai varētu nopirkt mammai baltu rozi, bet neuzdrošinājos Dievam lūgt tik daudz. Bet Viņš mani dzirdēja un iedeva tik daudz, lai es varētu nopirkt gan lelli, gan baltu rozi mammītei. Mana mamma dievina baltas rozes!” Es todien beidzu savu iepirkšanos ar pavisam citādām sajūtām, nekā sāku. Es nespēju nedomāt par šo mazo zēnu. Tad es atcerējos par kādu avīžu virsrakstu, kuru biju lasījis pirms 2 dienām. Tajā bija teikts, ka kāds piedzēries šoferis uzbraucis jaunai sievietei un viņas meitiņai. Meitenīte mira notikuma vietā, bet jaunā sieviete atrodas kritiskā stāvoklī. Ģimenei bija jāizvēlas, kad atvienot dzīvību uzturošo sistēmu, jo sievietei nebija cerību atgūties no komas. Vai tā bija mazā zēna ģimene? Divas dienas pēc notikuma ar mazo zēnu, es izlasīju avīzē par to, ka jaunā sieviete ir mirusi. Es nespēju sevi apvaldīt, tāpēc es nopirku pušķi ar baltām rozēm un devos uz kapliču, kur sievietes ķermenis bija novietots, lai cilvēki varētu no viņas atvadīties. Tur viņa bija, savā zārkā, turot rokās skaistu, baltu rozi un smejoša zēna fotogrāfiju un uz krūtīm viņai gulēja lelle. Es pametu kapliču ar asaru pilnām acīm, zinot, ka mana dzīve ir izmainīta uz visiem laikiem. Tā mīlestība, ko mazais zēns juta pret savu mammu un mazo māsiņu, vēl līdz šai dienai nav aptverama. Un kāds piedzēries šoferis viņam to atņēma...

-Skaistas debesis, vai ne? -Jā! -Tu kādreiz esi domājis par nāvi? -Priekš, kam man domāt par, ja man ir dzīve ko dzīvot un šajā dzīvē esi tu man. -Es gan esmu, par to kā ir otrpus? -Un kā ir?! -Neesi tik sarkastisks, pietam, tā ir nopietna tēma! Bet zini par ko es vissvairāk esmu domājusi?! -Nu nezinu, pateiksi uzzināšu. -Par to, kāda būtu psaule, ja manis tajā nebūtu? -Un... kāda tā būtu? Jo mana pasaule neeksistētu, to es tiešām zinu! -Nezinu. Kā profesors teica – Ir miljons variantu un tikpat daudz versiju par to, kas būtu ja būtu. -Mjā... vispār runājot par profesoru... SHAIZE! Cik jau pulkstens, mēs vakara lekcijas nokavēsim! Un tu zini, kas tad būs... -Ak dievs! Cerams paspēsim!? -Paspēsim, ja skriesim ātri! -Tūlīt paķeršu jaku! Viss ejam! -Seko man, es zinu īsāku ceļu! Kaut kur 8 kilometrus no vietas, kur divas dvēseles, kas iemīlējušas vienu otru un steidzās uz vakara lekciju, bija sastrēgums. Šajā sastrēgumā sēdēja kāds vīrs, zolīdi ģērbies melnā uzvalkā, un visu laiku signalizējot un bļaustoties, lai brauc uz priekšu. Nemitīgi atskatoties savā rokas pulkstenī un purpinot zem deguna: “Es nedrīkstu nokavēt! Nedrīkstu!”. Beidzot “korķis” izkustējās un vīrs sāka aizvien manīgāk spiest gāzes pedāli un grozīt stūri, lai pēc iespējas ātrāk tikt uz priekšu. Beidzot satiksme sāka normalizēties un varēja spiest pilno atļauto ātrumu, taču šis vīrs nolēma to pārsniegt, lai laicīgāk tiktu uz kāzām. Neilgi pirms pamatīgākas uzgāzēšanas viņš pamanīja sastrēguma cēloni, bija plīsis ūdens vads, dēļ kura norisinājās remontu darbi. Viņš vienmērīgi palielināja ātrumu nedaudz vairāk par atļauto, jau nepilnus 5 metrus viņš bija no krustojuma, turpat pretī tam krustojumam uz lekciju steidzās divi jaunieši, iedegās oranžā gaisma, vīrs tik pāris metrus bija no gājējpārejas, viņš iespieda "gāzi grīdā", cerēdams pasprukt garām sarkanajai gaismai. Atskan spalga bremžu skaņa... visi apkārtējie atskatās uz skaņas avotu, cilvēku sejās lasāms izbrīns un pārsteigums... meitene kuras puisis bija aiz viņas atskatās, izkliedz vārdus... iestājas sekundes klusums..it kā visa pasaule apstātos par godu šim mirklim. puisis pārripo pāri mašīnai un nokrīt aiz tās pāris metrus tālāk. Atskan kliedzieni. Puisis nokrīt... lēna elpošana, viss itkā lēnām saplūst, pieskrien kāds tēls klāt, tā ir viņa mīļā, pēc roku pieskārieniem viņš spēj to atpazīt... -Nemirsti! Turies! Tūlīt ātrie būs klāt! - izmisuma, baiļu un šokā viņa kliedz viņam, turot viņa asiņainās rokas, puisis mierinoši atbild:"Es redzēšu otru pusi..." Kaut kur tālumā miglaini var dzirdēt ātrās palīdzības signālu. Vainīgais šoferis, nesaprazdams, kas notiek, izkāpj no mašīnas, ieraugot notikušo, nometas ceļos un sāk raudāt žēluma asaras un lādējot sevi. Jau pēc mirkļa klāt ātrie, puisis sāk jau zaudēt samaņu un knapi ko dzird un redz, viss ir ir miglā tīts. Viegluma sajūta kā kosmosā lidojot. Vēl pēc mirkļa virs viņa parādās pajauna cilvēka seja, šī persona skaļā un mierinošā balsī saka, lai viņš turoties, ka viņu uzdabūs uz kājām. Viņa acis lēnām aizveras, galvā uzplaiksnī kaut kādas sen aimirstas un patīkamas atmiņas. Viņš nesparot, kas tās par atmiņām.. tikai zin vienu - tā ir viņa dzīve. Likteņa sakritība, vīrs, kas ar savu mašīnu steidzās uz savām kāzām, gluži kā nāves pakļautais paveica savu darbu. Bet vai kas maz būtu mainījies, ja vīrs iepriekšējā vakarā nebūtu svinējis savas pēdējās brīvības dienu un nebūtu nodzēries, nebūtu tad no rīta nogulējis un steidzies nebūtu ar'. Vai, maz, kas būtu mainījies, ja viņai no somas neizkristu grāmata un puisis neapstātos, lai to paceltu fiksi. Ja truba, kurai remonts bija ieplānots mēnesi atpakaļ, tiktu saramontēta laicīgi. Iespējams, bet varbūt arī ne, iespējams šoferis būtu kādu citu notriecis vēlāk, vai ietriektos kokā. Ir miljons variantu un rezultātu, kas būtu noticis savādāk. Tas ir dzīves nebeidzamais algoritms.

Cik zemu gan spēj krist cilvēks, kam reiz bijis gods un lepnums? Cik zemiski viņš spēj rīkoties, zaudēdams visu, kas reiz bijis viņa. Vai viņš spējīgs sevi pārdod pa daļām – sanāciet, sanāciet, pērkot aknas dāvanā sirds. Un tikai 2,99. Vai, tik zemu viņš kritīs!? Pārdod sevi pilnībā un dvēseli savu nolādot simt kārt tūkstoš reižu. Un savu ķermeni nomelnot tik tālu, cik sniedzas kosmosa plašumi, lai neviens pagātnes cilvēks nezinātu vairs viņu. Atstums viņš jebkuru palīdzības roku un nolādēs to, kurš tomēr neatkāpsies ne uz soli. Un lēnām kļūstot par salašņu biedru un zogoties pa stūriem, izvairoties no likuma kļūs par mēslu pēdējo. Šāda rīcība neattaisno nevienu neveiksmi. Nevienu kauju, kurā tiek zaudēts. Pat, ja dēls mirst šī cilvēka rokās, pat tas nedod iemeslu laisties zemāk par planktonu. Neviens.. neviens sevis cienīgais neliks savu kaklu cilpā un sauks komandu: „Pakārt!”. Jo tikai dzīves gļēvuļi ar drosmes masku nespēs iziet caur uguns vētru, nodedzinot sev ādu un uzaudzējot jaunu. Tikai tie, kas izliekas par varoņiem, nav tādi un mokās ar to atlikušo dzīvi. Jo tie, kas ir patiesie varoņi, dzīvo un izdzīvo savas dzīves apokalipsi un stāsta par to citiem. Tikai šādi cilvēki uztur mūsu sabiedrības eposus un varoņdarbus, kuri tiek veikti ik dienas stundas. Un tieši „SUPERVAROŅI” ir mūsu sabiedrības celms.

Mans draugs atvēra savas sievas kumodes lādīti un izņēma paciņu, kura bija ietīta zīdpapīrā un pārsieta ar sārtu lenti. Tā nebija neparasta paciņa, tā bija paciņa ar skaistu zīda veļu. “To es viņai nopirku, kad mēs pirmo reizi bijām Ņujorkā. Tas bija 8 vai 9 gadus atpakaļ. Viņa nekad to nav uzvilkusi. Viņa glabāja to īpašam gadījumam. Es domāju, ka tagad ir pienācis šis īpašais gadījums.” Viņš piegāja pie gultas un nolika veļu, kur stāvēja pārējās lietas, kas bija paņemtas no apbedīšanas biroja. Viņa sieva nomira. Tad Viņš pagriezās uz manu pusi un teica: «neko netaupi īpašam gadījumam; katra diena, kuru Tu nodzīvo ir īpašs gadījums». Es aizvien domāju par šiem vārdiem. Tie ir izmainījuši manu dzīvi. Šodien es vairāk lasu un mazāk sekoju kārtībai visapkārt. Es apsēžos savā verandā un priecājos par skaisto skatu, nepievēršot uzmanību nezālēm. Es pavadu vairāk laika ar ģimeni un saviem draugiem, un mazāk laika veltu darbam. Tagad es vairs neko neglabāju: Es katru dienu lietoju savas kristāla glāzes. Ja vajag uzvelku savu jauno žaketi, lai aizietu uz veikalu iepirkties. Arī savas mīļākas smaržas lietoju ikdienā, tā vietā, lai iesmaržotos tikai svētkos. Tādi teikumi kā “Gan jau kādreiz.” vai “Kādā no dienām”, ir izdzīti no mana vārdu krājuma. Ja tas ir tā vērts, es gribu redzēt, dzirdēt un darīt lietas šeit un tagad. Es neesmu pārliecināts, ko darītu mana drauga sieva, ja uzzinātu, ka rīt viņa vairs nebūs (rītdiena bieži tiek uzņemta tik vieglprātīgi). Es domāju, ka viņa sazvanītos ar savu ģimeni un saviem tuvākajiem draugiem. Var būt viņa piezvanītu kādam vecam draugu pārim, lai salīgtu mieru vai atvainotos par kādu vecu strīdu. Man ļoti patīk doma, ka viņa aizietu uz savu mīļāko ķīniešu restorānu. Šie mazie neizpildītie darbiņi, kuri man traucētu, ja es zinātu, ka manas dienas ir skaitītas. Mani satrauktu, ja es nebūtu saticis draugus, kurus gribēju šai dienā satikt. Satrauktu, ja nebūtu uzrakstījis vēstules, kuras bija jāuzraksta šajās dienās. Satrauktos, ja saviem tuvajiem pārāk reti teiktu, cik es stipri viņus mīlu... Tagad es nelaižu garām un neatlieku neko no tā, kas varētu sniegt mūsu dzīvē vairāk prieka un laimes. Es sev pasaku, ka katra diena, katra minūte – tas ir kaut kas īpašs.

Reiz dzīvoja meitene,kurai bija puisis. Viņa viņu neprātīgi mīlēja un viņš viņu tāpat, viņi nevarēja iedomāties dzīvi viens bez otra .Vienu dienu meitene smagi saslima un viņa tika ielikta slimnīcā. Meitene uzzinādama, ka viņai ir smaga slimība ar sirdi un, ka viņa tikai izdzīvos, ja viņai pārstādīs sirdi, viņa to neteica draugam, jo negribēja, lai tas uztrauktos. Katru dienu viņa sapņoja ieraudzīt viņu,just viņa elpu, pieskārienus, lūpas, rokas un visu pārējo, kas ar viņu saistīts, bet tas nebija iespējams. Viņai tika izdarīta operācija un viņa izejot no slimnīcas, pirmais ko darīja bija, uzzvanīja savam mīļotajam, bet viņu sazvanīt nevarēja. Viņa iegāja mājās, pamanīja, ka kaut kas nav kārtīga, kaut kāds nedabisks klusums, tukšums, kaut kas pazudis un viņa ieraudzīja pie ledusskapja zīmīti - "ES VIENMĒR BŪŠU TEV BLAKĀM, KAUT VAI MANA SIRDS PUKST TEVĪ! "

ZELTA ROKAS Reiz deputāts pastaigājās pa jūrmalu. Te pēkšņi viņam rokās ieleca Zelta Zivtiņa un teica: - Esmu zelta zivtiņa, man jāizpilda tavas vēlēšanās. Nu, vismaz viena. Uz to pieredzējušais deputāts atbildēja: - Bet man neko nevajag. Man viss jau ir. Man ir māja kāpās, man ir mašīnas, meitenes, man ir viss. Zivtiņa nedaudz saskuma un tad teica: - Zini, es tev varētu dot zelta rokas - Tu vienkārši būsi meistars visā, ko darīsi! Deputāts tam piekrita. Atlaida Zelta Zivtiņu un brauca uz mājām. Kā gadījās kā ne, pa ceļam viņa mašīnai pārplīsa riepa. Viņš jau paņēma mobilo telefonu, lai zvanītu meistariem, bet zelta rokas to aizsvieda un pašas ātri vien nomainīja riteni. Deputāts aizbrauca mājās. Sāka gribēties ēst. Viņš jau atkal ņēma mobilo telefonu, lai piezvanītu savam pavāram, bet zelta rokas to aizmeta un pašas sagatavoja ēdienu. Turklāt ātri un garšīgi. Deputāts par to ļoti brīnījās, bet saprata, ka tas ir normāli. Pēc kāda laika viņam sagribējās pamīlēties. Viņš atkal ņēma mobilo, lai piezvanītu savai draudzenei, bet atkal... zelta rokas to aizmeta un visu izdarīja pašas....