local-stats-pixel

Tāpēc, ka es tevi mīlu (8. daļa)0

176 0

Pagājusi bija jau nedēļa, bet es tik guļšnāju uz sava matracīša un baroju trusi, kurš pa šīm dienām kļuva resns.

Es biju jau izdomājusi viņam vārdu -Fredis.

-Emīlīj!- kāda meitenes balss kliedza manu vārdu.

Izlīdu no mājiņas un lūkojos lejup. Kā gan viņa zināja par manu slepeno vietu? Vecmamma!

-Roze?- nesaprašanā vaicāju un kāpu lejā pa kāpnēm.

-Jā, sveika. Mans brālis un, protams, es, uztraucāmies par tevi. Ā, arī Harījs par tevi uztraucās. Vienvārd sakot - visi par tevi uztraucas. Kā tu jūties? Ārsts teica, ka tas bija pamatīgs kritiens.-

-Jā, pakaļa vēl joprojām sāp,- es vārgi iesmējos,-Bet smadzeņu satricinājums liek par sevi manīt. Man neko negribas darīt, nekas nedomājas un ēst gribas ar nekāda, - ātri nobēru un vēroju blondo meiteni, kura tik atplauka aiz vien platākā un platākā smaidā.

-Tu esi tik forša,- viņa, kā nokritusi no debesīm, noteica.

-Ko?-iesmejoties vaicāju.

-Neko.. Vienkārši liekas, ka ar tevi nav garlaicīgi. Tu esi jauka un asprātīga. Laikam arī labs draugs.-

-Es neesmu laba draudzene,-noteicu un noliecu galvu,-Paldies, ka apvaicājies par mani. Tas tik tiešām ir jauki no tavas puses, bet man reibst galva, tāpēc došos atkal gulēt. Atvaino,-noteicu un ātri uzlīdu pa kāpnēm augšā.

Man tik tiešām nepatika tas, kā es pazudu, bet es nevarēju turpināt klausīties viņas jēlos komplimentus, kuri neko nenozīmēja, jo tā nebija taisnība. Es biju pamests runcis, kurš vairs nevienam neuzticas, nevienu patiesi nemīl un ir kā pazaudējis savas garās ūsas, lai atrastu mājas.

Mana sirds bija kā akmens gabals, tāpēc visas manas jūtas bija nocietinātas, kuras es nespēju izrādīt, pat sajust vairs nevarēju.

Es biju staigājoš robots, kas cenšas dzīvot ar rētām sirdī, bet nesanāk. Viss ir pārāk sāpīgi. Man.

Uzgūlos uz sava matracīša un aizvēru acis. Mana galva tiešām sāka reibt, tāpēc devos pie miera.

Kad pamodos, devos uz vecmammas mājas pusi.

Piegāju pie mājas un redzēju kādu auto, kurš bija novietos pie pašas mājas, no kuras tieši izgāja Maikls.

-O, Emīlij!-puisis iesaucās un nāca uz manu pusi,-Es priecājos, ka tev ir labāk. Mēs visi uztraucāmies.-

-Zinu, man jau Roze izstāstīja,- noriju kauna kamolu un ielūkojos puiša acīs, kas dega kā uguntiņs, liekot novērsties.

-Mums šovakar ir lielas svinības. Varbūt vēlies pievienoties?- viņš maigā balsī vaicāja.

-Nē, paldies, es vēl nejūtos tik labi, lai kaut kur dotos,- pasmaidīju un pagāju puisim garām. Neatbildēt rupji ir tik grūti.

176 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000