Tāpēc, ka es tevi mīlu (2. daļa)2

Pienāca laiks kāpt ārā no autobusa, kas sanāca visai lempīgi, lielā kofera un somas dēļ, kas visu ceļu traucēja visus atlikušos autobusa braucējus, kuri man nemaz neinteresēja. Man galvenais bija tikt uz laukiem, pie savām draudzenēm.

Izkāpu no autobusa un tur jau mani gaidīja Amēlija. Nometu savus koferus novārtā un skrēju pie draudzenes. Vismaz viņu es varēju bez problēmām samīļot un ļauties jūtam, kas man bija visai sarežğīti pasā sākumā.

-Tu beidzot esi te!- viņa spiedza.

-Jā!- apstiprināju un saspiedu draudzeni.

-Es vēl gribu dzīvot,- viņa nopietni noteica, liekot muks abiem saldi iesmieties.

Amēlija paņēma manu somu, bet es pa gruts ceļu vilku savu noplukušo koferi, kurš, man likās, ka sver tonnu.

Ceļš līdz manas vecmammas mājām nebija pārāk tāls, bet gana nogurdinoš gan.

Draudzene no manis atvadījas pie vecmammas žoga, jo manai vecenītei Amēlīja īpaši nepatika, kas man mani īpaši neapmierināja.

Kā lācis ievēlos vecmammas pagalmā un devos uz mājas ieejas pusi. Viss pagalms bija nekopts, ar garu ataugušu zāli, kura sniedzas pāri potītei un augstāk, un vēl tie krāmi pagalma vidū.

Pieklauvēju pie mājas durvīm, kas jau pēc pāris mirkļiem spiedzot atvērās.

Skatam pavērās vecmammas krunkainā seja un sirmie mati. Viņas seju jau sen nerotāja vairs smaids, kas mani vēl vairāk nomāca.

-Sveika,- viņa sasveicinājās un ielaida mani mājā.

Māja smirdēja pēc veciem cilvēkiem un specifiskiem ziediem, kas mani parasti atbaidīja, bet tagad man bija vienalga, jo es zināju, ka šajā mājā man būs tikai jāatrādās, ka esmu dzīva, jo pati dzīvošu koka mājiņa, kuru pirms vairākiem gadiem uzbūvējām, lai man, mazai būdamai, būtu kur rotaļaties.

-Es tad iešu,-pēc iemalkotās tējas krūzes noteicu un ar visiem koferiem izskrēju no mājas, lai varētu doties un savu iemīļotāko vietu visā šajā ciemā.

Uzkāpu pa trepēm, stiepjot sev līdzi koferi, bet somu jau biju uzmetusi uz mājiņas grīdas.

Kad biju jau mājiņa, varēju visus laukus pārredzēt. Es dievināju šo vietu, kur es varēju būt es pati, kur es varēju būt brīva.

Iegāju dziļāk mājiņā, kurā bija izkārti plakāti gar sienām, ar maniem seniem, mīļiem dziedātājiem un aktietiem, vēl draudzeņu kopbildes un visādi citi nieciņi.

Mājiņas stūrī bija matracis, kurs jau bija izplūkāts. Bet tas man nekad netraucēja izbaudīt brīvības sajūtu.

Iegūlos matracī, kas gaisā lika lidināties milijoniem puteklīšu, kuru dēļ sāku smieties un domāt par to, kas mani sagaida vasarā.

Pēc brīža savu koferi iegrūdu mājiņas otrā stūri, jo skapja šeit nebija, jo te tam nebija vietas, un koferim bija jākalpo kā skapim.

Cik dievīgi, ka šī mājiņa ir tikai mana. Pilna ar atmiņām.

Iegūlos savā matracī, jo jau bija pusnakts, un laidos miegā, kopā ar domām par mammu un to, ka pat nepažēloju viņu.

Pār manu vaigu nobira asara, kuru pat netaisījos noslaucīt.