Tāpēc, ka es tevi mīlu (10. daļa)8

Visa Rozes istaba bija rozā krāsā, kā tādai bārbijai, un neticami, ka muma ir tikai viena gada starpība. Kā es gribētu būt viņas vietā - 15 gadīga meitene, vēl nereizi nav iemīlējusies, nav sāpināta, dzīvo savā rozajā pasaulē.. Un kāpēc tad es nedzīvoju? Es vienkārši nespēju.

-Tā, mīļā sirds,- meitene mani uzrunāja,-Tu vilksi šo koktēļkleitu un šīs kurpes,-viņa man rokās iemeta melnu, mirdzošu kleitiņu un melnas, lakas kurpes uz augstu papēdi.

-Tu smejies, vaine?- es iesmējos un noliku iedotās lietas gultā.

-Nē, es vilkšu šo,-viņa man parādīja sarkanu, apspītētu kleitu, ar mežģīnēm rotātu muguru. Un vēl viņa no skapja izvilka melnas, mežģīņu kurpes.

-Tu būsi kā tāda dāma, bet es ballīšu karaliene? Nav jābūt otrādāk? Es tak te nevienu nezināšu,- es iesmējos.

-Tieši tāpēc!- viņa iesaucās un iesēdināja mani krēslā. Meitene no atvilksnes izņēma lokškēres un sāka ieveidot matus, kad tos ieveidoja, viņa ķērās klāt manai sejai, uzklājot tonnu kosmētikas. Viņa man lika vēl ausīs ielikt disko bumbiņas, un es biju gatava.

Bet Roze sev tikai uzkrāsoja skripstas un lùpas, bet matus atstāja izlaistus.

-Kāpēc priekš ballītes, kura notiks jūsu mājas paglamā, ir tā jāpucējas?- es nopūtu.

-Tāpēc, ka tas nav tā, kā iedomājies,- viņa noteica un uzvilka kurpes.

Sekoju viņas piemēram, un abas kopā izgājām no mājas.

Gatavošanās aizņēma vairā laika, nekā es jebkad būtu domājusi. Saule bija jau norietējusi un varēja jau vērot mēnesi un zvaigznes.

Ieraugot pagalmu, es gandrīz nokritu. Visur bija izkarinātas lampiņas, aizdedzinātas svecītes. Visas meitenes bija kleitās, bet puiši bija kreklos. Vairāki jau dejoja pie skaļās mūzikas, citi ēda, bet citi.. Skatījās uz mani.

-Roze, es gribu mājās,-noteicu meitenei un satvēru viņas plaukstu savā.

Pie mums piegāja Harījs.

-Sveikas,-viņš noteica un atplauka smaidā.

-Sveiks, - es atbildēju un atstāju Harīju kopā ar Rozi, bet pati devos pie zviedru galda, lai paņemtu sev ko dzeramu.

-Kaut ko piedāvāt?- Maikls, piegājis pie manis, vaicāja.

-Te tak nav vienkārši plika kola?- bezcerīgi vaicāju.

-Laikam priekš tevis speciāi atstāta,- viņš pasmējās un pasniedza man piepildītu glāzi, par ko viņam pateicos.

-Gribi mani nosist?-viņš iesmējās.

-Jā, tu mani uz tejieni atvilki, bet man pat nav ar ko padejot,-sūdzējos un iesmējos.

-Domā?-puisis vaicāja un atņēma man glāzi, kuru nolika uz galda. Viena viņa plauksta satvēra manu plaukstu, bet otra viņ plauksta aizslidoja līdz manai mugurai, tā liekot man piebīdīties viņam tuvāk.

Viņš sāka ar mani dejot mūzikas ritmā, laikam kāds, vārdā Roze, to redzēja un uzslēdza lēno dziesmu, kad puisis vairs nedomāja no manis atkāpties.