Sāku jaunu stāstiņu.
-Ak, Dievs! Ko jūs visi lūrat uz mani? Neesat redzējuši cilvēku ar daudz mantām?
Eju pa Sigūldas ieliņām, meklēdama ēku kurā tagad dzīvošu. Īsti tagad nezinu uz ko esmu parakstījusies. Vecāki vēlējās, lai es palieku tuvāk mājām, bet nejau par velti es izvēlējos dzīvot no viņiem vairāk kā 100km attālumā. Tā nu es tagad pati velkos gar bagātnieku villām, meklējot savu jumta izstabiņu. Un lūk te tā arī ir: dzeltena milzīga māja ar skaistu dārzu un apburošiem kaimiņiem. Eju tālāk un man jau pretī nāk sieviete ap 35.
***
No visas šīs burvīgās mājas man tiek jumta istabiņa ar milzīgu gūltu, mazu skapīti un galdu. Tik mazā istabā vēl nekad neesmu dzīvojusi, bet gan jau, ka pieradīšu. Lai šajā nepārāk lielajā istabā uzturētos man ir vajadzīga nauda, lai varētu nomaksāt īri un arī visam pārējam ir vajadzīgs. Tāka dodos uz centru, lai iepazītu pilsētu un sameklētu sev darbu, kas man tik ļoti ir nepieciešams.
***
Starpcitu mani sauc Marta, man ir 19, es tiko pabeidzu vidusskolu un tagad esmu šeit, lai pa vasaru iedzīvotos un sagatavotos jaunajai skolai, bet es neesmu apmieranāta ar pilnīgi visu, jo šeit šobrīd nav neviena cilvēka, kuru es pazītu, bet nav jau nemaz tik traki, ja padomā, jo visi mani mīļie draugi un simpātijas arī uzsāk jaunu dzīvi tikai kau kur citur!:-(
Iesakiet man kko, vai man turpināt vai kā?
