Sveiki...Saņēmos drosmi un Izdomāju ka varētu ievietot, to ko esmu pierakstījusi klādē...nu, patiesībā to man ieteica draugs.. :)
Par cik šis ir mans pirmais raksts šeit un arī vispār pirmais, tad neesiet pārāk bargi kritiķi..bet godīgas kritikas nekad naw par daudz, vaine...!?! :P
Īsāk sakot, šis stāstiņš nedaudz atspoguļo to par ko mēdzu domāt...vismaz es to saucu par stāstiņu... :) ceru ka patiks... :)
...viņa cieta katastrofā, no kuras varētu paglābt tikai brīnums un noderētu viena no deviņām kaķa dzīvībām, bet kaut kādā veidā viņai viens no šiem brīnumiem palīdzēja, protams ne jau viena no kaķa dzīvībām, bet gan kāds augstāk stāvoš brīnums.
Viņa iespējams ka nenojauta, kā viņai bija tajā brīdī paveicies atšķirībā no citiem pasažieriem. Jā viņa diemžēl nebija vienīgā...šī nebija katastrofa kurā varēja ciest tikai viņa, bet gan vairāki simti pasažieru.
Viņa bij' ceļā uz mājām, vēl nesen sazinājusies ar vecvecākiem, tieši t;a, viņa pie viņiem grasījās doties uz Ziemassvētku svinībām jeb vienkāršu pasēdēšanu pie ēdienu pārpildīta galda- svētki kad var kļūt par kādiem 10 kilogramiem smagāka- tā viņa domāja vienmēr, kaut gan bija slaida un pieņemties svarā bija pagrūti... Meitene ar gaiši zeltainu iedegumu, gariem taisniem matiem, kuri bija melni kā ogles uz kurām naw nokļuvis neviens pats puteklītis, acis zilas, skropstas garas, uzacis ar iedeālu formu un lūpas iesārtas..vienvārdsakot, vismaz katra otrā puiša sapņu meitene.
Jums varētu likties, ka tāda meitene kā viņa varētu būt iedomīga un augstprātīga, jo izmanto to ka ir tik satriecoša kā tiko izkāpusi no žurnāla vāka, bet nē, tieši pretēji, viņa ir jauka, sabiedriska, izturās pret visiem vienlīdzīgi, nenostādot nevienu zemāk par sevi, un pat ar sava veida humorizjūtu. Viņa ir ļoti paškritiska, tāpēc neticēja ka kādam no skolas puišiem varētu iepatikties, skola sastāvēja tik no tādiem puišiem, bez maz vai ej un izvēlies, nu labi, varbūt ka pat sanāca pāspīlēt.
Smiekli, viņas smiekli un smaids..tie vienmēr bija no sirds un nesamāksloti. Un bija pat brīži kad savu smaidu nespēja kontrolēt, lai cik ļoti viņa to vēlējās. Tas bija tad kad pie viņas piegāja, tas puisis kurš viņai ir licies perfekts jau no smilškastes laikiem. Pat ja mēdza strīdēties par kādu sīku nenozīmīgu lietu, vienmēr salaba un spēlējās tālāk..citi bērni nebija par to īpašā sajūsmā, jo bij noteikums-metenes ar meitenēm un pui;si ar puišiem-..pat bērniem ir noteikumi, kurus labāk nepārkāpt. Diezgan jancīgs noteikums, bet bērni paliek bērni.
Viņa bieži aizdomājās par to ka mīl viņu, iespējams ka dzirksts jau bijusi bērnībā, bet to nevar zināt, jo tā bija tikai dauzīšanās. Viņa to vienmēr atcerējās tā itkā tas būtu bijis vakar...
meitenes vienmēr bija sašutušas par to, kāpēc viņi naw kopā! Viņa pati par to protams ka aizdomājas iespējams, ka katru dienu, bet viņai šķita ka tas nav abpusēji. Bailes viņu šķīra no tā, lai tikai pateiktu viņam par šādas iespējas pastavēšanu.
Nebij' jau viņš tas pats izskatīgākais visā skolā, bet pārsita daudzus un vairāku meiteņu skatieni uz dažbrīd pieder tik viņam. Puisis ar tumši brūniem matiem, nedaudz nevīžīgā sakārtojumā, garām skropstām, zaļganbrūnām acīm un tas sportiskais augums, varēja jau izskust vien tad kad t-kreks nebija novilkts. Viņš bija sportisks, bija volejbola komandas kapteinis un dažkārt lai būtu atslodze viņš ar puišiem arī uzspēllēja florbolu, un tas padevās arī tīri neslikti. Tāds nu viņš bija, plus ka arī skolotāju mīlulis, sataisot kādas nepatikšanas, kaut gan tās bija reti un mazas, vienmēr tika sveikā cauri un tikai ar maziem brīdinājumiem.
Sī viņai un protams pārējiem bija pēdējā skolas diena, jo ir pienācis Ziemassvētku brīvlaiks un pirmais semestris bij jau paskrējis tik ātri kā tāds zibens, kurš parādās un pazūd. Jautrības un smieklu pilns semestris kurš varētu ilgt vēl dažas dienas, jo skola ir vieta kur varēja satikt savu sapņu puisi, bez nekādiem iemesliem, kurus būtu jāizdomā, lai viņu satiktu, kaut gan dzīvoja viens otram blakus. Lai cik dīvaini tas liktos, skolā bija interesantāk nekā sēdēt mājās, kad piemēram slimo.
Bij pienākušas skolas dienas beigas, un ejot laukā no ķīmijas kabineta laukā, viņa nejauši uzskrēja savam SP(sapņu puisim), nezinādama pēkšņi ko teikt, neveikli ierunājās par to ka šovakar brauks pie saviem vecvecākiem uz otrajām mājām, svinēt ziemassvētkus. Un tad viņai neviļus izlauzās pār lūpām jautājums, vai viņš nevēlētos viņu pavadīt uz staciju, kur pienāks pēdējais vilciens 22:35, uz ko viņš atbildēja -jā, labprāt-. Tad pēc neliela klusuma brīža, viņš pateica ka jādodas mājās, jo mamma bij uzdevusi dažus mājas sakopšanas darbus, bet viņa pamanīja ka viņam nav tādas vēlmes, bet nu kuram gan tāda būtu. Viņš jau gāja uz izejas pusi, kad pagriezās pret viņu un ar smaidu sejā teica ka uzzvanīšot kad būs brīvs un jau bija laukā pa durvīm kad viņa apmulsusi aiz sajūsmas teica labi, kaut gan tas jau bija pateikts sev....
Bija pienākuši jau deviņi vakrā. Viņa jau visu bija sakrāmējusi, priekš dazu dienu pavadīšanas pie vecvecākiem, un vairs nebij ko darīt, ja nu vienīgi glupi sēdēt pie tv un slēgāt kanālus, lai gan jau zināja ka neko labu un aizraujošu nerādīja. Tad vīņa sajuta ka kabatā kaut kas vibrē un klusi dūc, tas bija viņas mobīlais.
Viņi jau bija izgājuši laukā, kaut bija tikai 21:21 precizējot, bet viņu tas nesatrauca, jo bija laimīga un reizumis satraukta par to ka ir divi vien. Viņš uzsāka sarunu, un viņa bija tīri atvieglota par to ka viņai nebija jāsāk un netirpinājās neveiklais klusuma brīdis.
Viņi bija tik ļoti aizrunājušies par visdažādākajām tēmām, ka pat nemanīja jau stacijā un pulkstens sita jau 22:10. Viņi sarunu turpināja, un varētu sarunāties mūžīgi, tāpat kā bērnībā varēja spēlēties cik vien atļāva laiks, kaut tā būtu bijis vairāk. tad tālumā jau bija manāma vilciena gaisma, no vienīgā luktura tā priekšpusē. Viņai vairs nebij vēlme doties kaut kur, un pastāstāstīt viņam tik daudz ko, bet diemžēl to nevarēja, jo biļete bij iegādāta. Kad vilciens jau bija pietuvojies, viņš viņu noskūpstīja un atteica, itkā nedaudz sakautrēdamies, lai viņa uzraksta ka ir galā. Viņa bija samulsusi un kad jau bija jākāpj vilcienā noskūpstīja arī viņu.
Viņa jau bij iekāpusi vagonā, un spēja domāt tikai par skūpstu un labi pavadīto laiku, līdz atminās ka jāpazvana vecmammai un jāpaziņo ka ir jau ceļā.
Beigusi runāt, viņa ielika telefonu džinsu kabatā un centās nedaudz atgulties atspiezdamās pret loga rūti, kad pēkšņi vilciens sāka nedabīgi grīļoties, kaut ko tādu viņa nebij sajutusi iepriekš kad jau simtām reižu bija ar vilcienu vizinājusies. Pasažieri bija nedaudz satraukti, bet viņa cerēja ka tam nav pamata, jo vairāk tāpēc ka vagonā atradās mazi bērni un jaundzimušais....un tad notika, gandrīz neiespējamais, vilciens noskrēja no sliedēm, tā itkā tam būtu uzpūtis spēcīgs viesūlis.....
Tas viss domās pārskrēja, viss kas bija noticis...viņa atvēra acis un iekliedzās, mēģināja piecelties, bet visas ķermeņa daļinas bij sāpju pārņemtas. No rokas un galvas tecēja nelielas asiņu straumītes, bet tas 'viņu neuztrauca, kad ieraudzīja ka neviens pasažieris nekustās. Viņa iebļāvās, šoreiz saucot kādu, lai atsaucas, gaidīja, bet tas nenotika. Lai cik traģiski tas nebūtu, ar asarām acī viņa saprata ka ir vienīgā izdzīvojusī, nu vismaz tikai tajā vagonā, Viņa vēlējās kaut viņas dzīvība būtu paņemta pārējo vietā.
Pēc kāda laika, kad bija raudājusi un bļāvusi viņa gribēja tikt laukā, lai skrietu cik spēdama pēc palīdzības, līdz ieraudzīja ka pa logu var izlīst laukā. Kad bija tikusi laukā, ja precīzāk novēlusies no vilciena vagona, kurš bij apgāzies sāņus. Skrēja, nu cik spēdama, līdz atskārta ka šausmīgas sāpes smeldz pakrūtē, kad apskatījās lejup un atskārta, ka viņai ir iedūrusies stikla lauska pakrūtē. Viņa centās to izraut.....kad ar šausmīgu sāpju strāvojumu viņa to izrāva, asinis tecēja vēl straujāk un tad viņai sareiba galva un bezsamaņā nokrita ledaini aukstajā sniega kupenā.....
nu tas arī viss, pagaidām... turpinājums būs tikai tad ja vairākumam no jums būs vēlme kas notiks tālāk.. :) protams ceru ka daudziem patiks...jo esmu iesācēja, unun pirmo reiz kko tādu publicēju...
