Puisis (Dāvids) gulēja gultā, kad pēkšņi viņa telefonā parādījās sms no meitenes (Sofija), kuru viņš pirms kāda laika bija pametis. Viņš bija pārsteigts, ka viņa viņam uzrakstīja.
- Sveiks, vai varu tev uzdot pāris jautājumus?
- Jā!
- Vai tu... Vai tu kādreiz esi pret mani kaut ko jutis?
- Nē! - Vai tiešām, pat nemaz neesi mani mīlējis?
- Kā jau iepriekš teicu, nē!
- Vai tu mani tikai izmantoji?
-Jā, tā varētu teikt!
Kādu laiku viņš nesaņēma atbildi, un domāja ka vis ir beidzies, kad pēkšņi telefonā atkal parādījās sms.
- Piedod, ka patraucēju. Vienkārši gribēju uzzināt patiesību. Esi laimīgs, kāda nebiju es. Un zini, es tevi mīlu! Un mīlēšu arī pēc nāves. Ar Dievu!
Dāvids tikai nodomāja, ka tas ir kaut kas nesvarīgs, bet tomēr nejuta sevī mieru, un tāpēc uzrakstīja Sofijas labākajai draudzenei Evelīnai, kas par viņu zināja visu.
- Sveika, eu vari uzzināt, kas Sofijai uznācis? Kaut kādas muļķības man sarakstīja. -Dāvid, viņa man neatbild. Es paprasīšu, varbūt Sanija vai Ivars kaut ko zina.
-labi,- dāvids atbildēja, un ar nepacieību gaidīja, kad Evelīna kaut ko uzzinās.
- Viņa šobrīd viena pati ir mājās. Kad Sanija kaut ko uzzinās viņa man pateiks.
- Pēc tam uzraksti man.
-Labi. Pagāja pāris stundas. Viņš visu laiku domāja par to kas bija noticis. Iezvanījās telefons. Tas bija viņa draugs, kas draudzējās ar Evelīnu.
- Jā, Robi! - Hm... Sliktas ziņas! - Kādas? - Saistītas ar Sofiju... Viņa... Viņa ir atrasta mirusi! Izdarījusi pašnāvību!
- Tu ko? Joko?!
- Par tādām lietām nejoko!
- Bet... Es ar viņu vēl pirms pāris stundām sarakstījos!
- Man ļoti žēl, ka man tev tas bija jāpasaka.
Dāvids visu laiku pārmeta sev, par to, ko viņš bija nodarījis Sofijai. Pēc trīs dienām notika bēres. Arī Dāvids ieradās. Bija sanākuši daudzi cilvēki, lai atvadītos no Sofijas. Gan lieli, gan mazi, gan jauni, gan veci. Viņš piegāja pie zārka, un tur viņa gulēja, kādreiz tik ļoti dzīvespriecīgā Sofija. Uz viņas kājām kaut kas bija nolikts. Grāmata! Grāmata ko viņa sarakstīja, par savu dzīvi. Dāvids pāršķirstīja lapas, kur bija smalki aprakstīta katra viņu tikšanās reize, līdz nonāca pēdējā lappusē. tur bija vārdi..."Sveiks, vai varu tev uzdot pāris jautājumus?...Nē...Kā jau iepriekš teicu, nē...", tālāk viņš pat neuzdrošinājās lasīt. Viņa zināja ko viņš viņai atbildēs. Pie zārka pienāca kāds puisis. Viņš pie sevis noteica "Mazā, es tak tevi mīlēju! Es dzīvoju tikai ar domu, ka tu esi!". Pie Dāvida piegāja Sofijas tēvs, un iedeva viņam vēstuli.
- Viņa to atstāja tev! Viņš atvēra vēstuli un sāka lasīt:
"Sveiks Dāvid. Mīļais, vai vienkārši Sveiks! Ja tu lasi šo vēstuli, tad manis vairs nav. Es gribēju lai zini, es tevi patiesi mīlēju, Tu man biji viss. Tā pat kā cilvēks nevar dzīvot bez gaisa, es nevaru dzīvot bez tevis. Tāpēc, lai es paliktu tev atmiņā, vēlos tev veltīt dzejoli...
Kaut skumšu pēc tevis ļoti,
Vārdi lieki daudz tika doti,
Tu solīji mūžīgu laimi,
Bet tie bija tikai glaimi.
Tev ticētu dienām,
Un piedotu naktīm,
To nenovērtētu tu,
Vienalga, kaut es nomirtu...
Glabā šo sev, un tici, Visi mirušie ir Enģeļi, un varbūt es kļūšu par tavējo. Skūpstu, tava Sofija!"
Tikai tagad Dāvids saprata, kādu meiteni viņš bija zaudējis. Sofija, bija labākais kas ar viņu bija noticis, bet viņš palaida šo meiteni, un tagad zaudēja pavisam.... Stāsta morāle ir, ka cilvēks saprot cik ļoti viņam otrs nozīme, tikai tad, kad cilvēka vairs nav... Un atcerieties visi, nepalaidiet prom sev tuvus cilvēkus, jo kādu dienu var būt par vēlu...
