Kāpēc tad tu aizbrauci no dzimtenes?
Pēc neilga klusuma brīža un mulsinoša smaida viņš atbildēja, ka, ja nebūtu aizbraucis, tad viņam būtu beigas. Izteiksmīgais žests, ar pirkstu pārvelkot pār savu kaklu, izteica itin visu. Un vairāk jautāt nevajadzēja. Viņš to bija domājis tiešā nozīmē, bet es pārnestā nozīmē varēju teikt par sevi gluži to pašu. Mēs abi bijām savas dzimtenes bēgļi. Katram sava situācija, bet tik līdzīgas izjūtas. Un mēs sēdējām uz manas istabas grīdas, dzērām tēju un ēdām cepumus.
Mani sauc Janīna, man ir 24 gadi. Mēs te svešumā bijām atraduši viens otru, izmisīgi pieķērāmies un saucām mūsu attiecības par mīlestību. Jo mīlestība ir vienīgās jūtas, bez kurām pasaule aizietu bojā. Tā dod cerību un ticību kaut kam, kad viss pārējais jau ir zudis. Dzimtene, mājas, ģimene, skaistās bērnības atmiņas ar pastaigām gar jūru. Draugi, smiekli un vieglprātība. Daudz, daudz........
Ahmils nerunāja daudz par sevi, viņš interesējās par mani un manām iespējām šeit, svešumā. Un mūsu laikos tas ir daudz, ja kādam tas rūp.
Mēs tikāmies katru dienu pie manis vai pie viņa. Pavadījām daudz laika, apspriežot filozofiskas dabas jautājumus, jo tie palīdz domāt, ka esi gudrāks par citiem. Un to, ka ir kaut kas kopīgs starp mums. Lietus laikā mums patika sēdēt istabā un vērot lietus lāses. Nu labi, pareizāk sakot, man patika vērot un klusēt, pēc tam komentēt un sapņot. Viņš varēja būt mana tēva vecumā un līdz ar to par daudzām lietām skeptiski pasmaidīja. Viņš strādāja citā pilsētas galā un vakari bija aizpildāmi ar mūsu izbraukumiem ārpus pilsētas, prom, tikai prom.
Šodien viņš piezvanīja un teica, ka vēlas aprunāties. Tas izklausījās nopietnāk un savādāk, nekā parasti. Ir problēmas ar ģimeni. Man nepiecieshama paliidziiba. Man ir meita, kurai ir 10 gadi un deels, kursh ir 4 gadus vecs.
Mana sirds, izdzirdot shos vaardus, saaka sisties vismaz divreiz aatraak. Es vienkaarshi nebiju gaidiijusi shaadu paveersienu. Visu laiku man bija iluuzija, ka esam divi vientuljnieki, un nu atklaajaas, ka vinjam ir 2 beerni. Kas sekos taalaak?
Apstaalkji ir taa izveertushies, ka man vajag uz laiku panjemt vinjus pie sevis. Un es nezinu, kaa vinji vareetu tevi uztvert. Vai tu buutu ar mieru paliidzeet man par vinjiem paruupeeties?
Istabaa iestaajaas klusums. Mees neskatiijaamies viens uz otru, vienkaarshi neuzdroshinaajaamies. Kas gan mees iisteniibaa viens otram bijaam? Vai vienkaarshi miiljaakie, vai arii kaut kas vairaak? Ko gan es vinjam noziimeeju? Un vinjsh man? Un ko man tagad dariit, ko atbildeet? Acu priekshaa viss satumsa, un peec nezin cik ilga laika es jutu, ka mani iepljaukaa un miglaini divas satrauktas acis. Ak jaa, kas gan notika? Es nogjiibu. Ne jau katru dienu tu dabuu zinaat, ka tavam cilveekam, nezinu, kaa to nodeeveet, ir divi beerni.
Es saprotu, tev nepiecieshams laiks paardomaam. Kad zinaasi atbildi, pasaki man, es neapvainoshos, ja izlemsi negatiivi. Shie vaardi man skaneeja visu laiku galvaa kaa sabojaata lente.
