Pēc sarunas ar Dominiku es pavadīju pie ezera vairākas stundas no vietas. Vīrietis bija man ieteicis iet uz māju un atpūsties, taču es skaidri sapratu, ka dotajā situācijā tas nav iespējams. Manā galvā... es nezinu pat kā to raksturot. Liekas, mana un Dominika apziņa ir savienotas, mēs dalām vienas emocijas. Lai cik ļoti necenstos, nepamatots satraukums un skumjas nepameta mani ne uz sekundi, un šīs jūtas ēda no iekšpuses.
Pēc bezmērķīgas sēdēšanas es tomēr padevos un atgriezos mājā, kura mani jau sagaidīja ar klaviermūziku. Dominiks jau otro reizi mūsu pazīšanās laikā spēlēja šo instrumentu un darīja to tikpat izjusti kā pagaišreiz. Tā mēs arī pavadījām nākamās stundas – viņš spēlēja, bet es sēdēju netālu un izbaudīju to. Šoreiz gan repertuārs bija drūms, pilns negaidītu kāpumu un kritumu, taču man nekas nebija pret – viss, ko Dominiks spēlēja, bija skaists. Likās, klavieru skanējums papildināja mani pašu. Ja mūzika spētu rādīt cilvēka atspulgu tāpat kā spogulis, šie skaņdarbi izcili attainotu manu šī brīža stāvokli – satraukumu, kurš mijās ar mieru no atrašanās blakus Dominikam, bailes, kuras te uznāk, te izzūd...
Galu galā es laikam biju pamanījos aizmigt, jo, kad es atveru acis nākamreiz, oža uzreiz uzķer sautētu kartupeļu un gaļas smaržu. Iemesls manai pamošanās ir pats pavārs – viņa roka vieglītēm gulst uz mana pleca.
- Tev vajadzētu celties, ja negribi ēst aukstu ēdienu. – Vīrietis izdveš un pēc mirkļa atkal pazūd.
Ir nepieciešamas vairākas garas sekundes, lai es vispār atcerētos kas esmu un kur atrodos. Kad tas beidzot notiek, es gurdi izberzēju miegu no acīm un sekoju smaržai. Sākotnēji tā, protams, atved mani līdz virtuvei, taču cauri tās logam es manu, ka Dominiks pats ēd uz verandas. Ilgi nedomājusi, es paķeru savus šķīvjus un pievienojos. Tik vienkārši es viņam mieru nelikšu, lai pat necer.
- Labu apetīti. – Nomurminu, apsēzdamās blakus. Ārā ir visai pavēsi, un es gandrīz uzreiz nožēloju, ka neesmu uzvilkusi pa virsu mājas drēbēm kādu siltāku jaku.
- Mh
Es vien nosmīnu. Dominiks, kā vienmēr, ir ļoti runātīgs.
- Tātad, kur mēs braucam nākošreiz? – Jautāju, uzsākot kārtējo monologu. Dažbrīd esmu droša, ka, ja nebūtu manis, Dominiks jau sen būtu aizmirsis kā runāt. Savā ziņā es viņam palīdzu.
Mans jautājums tiek noignorēts. Mags apēd vienu kartupeļa gabalu un pievēršas mežam visapkārt. Klusums šoreiz liekas nervozs un neviļus tas pielīp arī man, lai arī es visiem spēkiem cenšos to ignorēt.
- Vai uz tevi tā iedarbojas visa tā barjeras veidošanas lieta? Tu teici, ka tā ir ļoti sarežģīta maģija. Tāpēc tu esi tik dīvains? – Jautāju, balsī ieskanoties izmisumam. Kāda velna pēc viņš uzvedas tik dīvaini un bojā garastāvokli arī man?
Dominiks atkal pievēršās man. Zeltainajās acīs jaucas tāda emociju buķete, ka es neviļus beidzu košļāt ēdienu. Kas te notiek?
- Mazāk kā pēc mēneša tev paliks astoņpadsmit. – Viņš nosaka. Es tūliņ saraucu pieri. Ko?
- Neuztraucies, es atceros tavu brīdinājumu. Es nepirkšu alkoholu līdz brīdim, kad būšu pārliecināta par savu maģiju. – Sarkastiski attraucu, cerēdama, ka tas uzlabos pārlieku satraukušos magu. Tas nenostrādā.
Mans skatiens neviļus aizslīd tālāk – pie meža mums visapkārt. Uz īsu sekundi mani pārņem bailes – kāds mūs vēro, taču es nevienu neieraugu. Vien bezgalīga rudens valstība.
- Mūs jau tagad medī un neliek mierā. Pēc tavas astoņpadsmitās dzimšanas dienas viss kļūst vēl trakāk. Es pat teikšu tā, pastāv niecīga iespēja, ka tu pārdzīvosi kaut vai savu dzimšanas dienu.
- Dominik, ūdens tavā glāzē sniedzas līdz pat pašām malām. Kāpēc tāds pesimisms? – Jautāju, zīmīgi pamādama uz pat neaiztikto ūdens glāzi.
Vīrietis smagi nopūšas un atkrīt krēslā. Manas acis jau atkal uz brīdi uzkavējas pie meža aiz viņa.
Super, man ir paranoja. Mēnešiem ilgā klejošana ir darījusi savu.
- Es gribu pateikt, ka tev joprojām ir pieejams variants, kurā es atņemu tavas spējas, tādējādi padarot tevi brīvu no magu vajāšanas un saglabāju tavu dzīvību.
Es sakniebju lūpas. Šī saruna jau vienreiz notika un mana atbilde nav mainījusies, lai arī ir skaidrs, ka tajā nav nekādas loģikas. Es riskēju ar savu dzīvību, man ir iespēja atkal atgriezties pie savas kādreizējās dzīves, bet es... es to nevaru.
- Nekā nebūs, zelta racēj. Mans ir mans, es nedalos. – Joka veidā pasaku un pasmaidu. Nopietnas tēmas vienmēr ir vieglāk apspriest joka veidā. Tā tas liekas mazāk... reāli. Kurš gan būtu domājis, ka mani kādreiz centīsies nogalināt tāds bars ar zeltasinīšiem... Vēl dažus mēnešus atpakaļ es pat neticēju viņu eksistencei.
Dominiks nopūšas. Nē, ne vienkārši nopūšas, bet gan nopūšas ar nožēlu. Viņš tik tiešām no visas sirds cerēja, ka atbildēšu apstprinoši. Es jau vēlos pateikt kārtējo jociņu, kad vīrietis paceļ skatienu, un šī izteiksme tūliņ aprauj mani pusvārdā. Kaut kas nav labi. Nē, nē, nē. Kaut kas notiek.
- Man ļoti žēl.
- Ko? - Nesaprotoši pārjautāju, balsij nodevīgi trīcot. Es skaidri jūtu, ka tagad notiks kaut kas slikts un tas liek manai sirdij trakot un domām jaukties.
- Talija, es gribu dot tev iespēju izdzīvot.
Pēdējais piliens manā sliktās priekšnojautas traukā – viņš nosauca mani vārdā. Talija, ne Džozefīne.
