local-stats-pixel

Sveiks Gasparoviča kungs.0

Ženādija rīti bija, kā Nokia's lādētāji, reizēm līdzīgi reizēm dažādi, bet funkcija viena- uzlādēt un saglabāt darbību visas dienas garumā.

Parasti viss sākās ar skaļu lamāšanos par netaisnīgo modinātāju, kurš zvana tikko kā ir sākusies slapjo sapņu seriāla kārtējā sērija. Atvilcis elpu no pārdabiskās brēkšanas, Žeņa piesvempās sēdus, saprotot, ka maurot tāpat nav jēgas un lēnu garu devās ikrīta apgaitā pa virtuvi. Lieki piebilst, ka visi rīti bija vienādi, zināmā mērā prognozējami un pazīstami kā bijušo klasesbiedru sejas, tomēr šis rīts bija padevies savādāks. Modinātājs nezvanīja, acis nevērās vaļā, pat kaķis, kas katru rītu tik uzticami bija pieprasījis kārtējo barības devu gulēja un atstāja visus virtuves traukus tiem paredzētajā vietā. Vienīgais ko Ženādijs dzirdēja, bija elpošana. Sūds ar visu, bet šī elpošana skanēja klusi un mierīgi un gandrīz nemainīgā ritmā tieši starp elpas vilcieniem, kas skaitījās viņa, tas viņam bija kautkas jauns, tā vēl nekad nebija bijis. Pēc matemātiskas apstākļu novērtēšanas tika pieņemts lēmums atvērt vismaz vienu aci, Žeņam tas līdzinājās Džona Rembo cīņai ar nelietīgajiem krievu karavīriem, kas par visām varītēm grib ieņemt Afganistānu. Galvā domas skraidīja kā prusaki kopmītnēs, piektdienas rītā- kas, kas tas ir ko, kāpēc, kur, kā, nu bļā. Kritiskā robeža tika sasniegta un acu vāki atsprāga vaļā tā itkā tiem būtu piemontētas pulksteņa federes. Dzidra jautrā noskaņojumā soļoja pa pilsētu sev ierastajā maršrutā svilpojot grupas Sandra dziesmiņu par rēķiniem, lai arī svilpošana nav to lietu sarakstā ko dara sievietes Dzidrai tas padevās ļoti labi un viņa ar to lepojās tikpat stipri kā ar pašas, sestajā klasē, tamborēto cepurīti. Diena bija jauka, bet tā kļuva vēl patīkamāka brīdī, kad ejot ārā no piena veikala uzskrēja virsū Emīlijai- kursabiedrenei no Bulduru dārzkopības tehnikuma laikiem. Šī nejaušā atkalredzēšanās izraisīja tādu prieka saucienu histēriju, ka pat Rīgas Dinamo faniem būtu materiāls iedvesmai. Baloži izbiedēti meta pie malas čipsu atlieku lasīšanu, kaķi uzmeta kupri un piena veikala pārdevēja nočortojās dažādiem vārdiem, kas latvju valodā nav tulkojami. Senā draudzība bija uzplaukusi ar dubultu sparu. Visa atlikusī diena tika pavadīta nebeidzamos atmiņu pārstāstos par tehnikuma gadiem, Ilmāru kurš bija visu meiteņu mīlulis, pavāri Zoju un tā laika populāro mūziku. Vārdu pa vārdam un abas jaunkundzes nonāca pie secinājuma, ka atkalredzēšanās ir jānostiprina ar kādu vīna glāzi no kuras jau nekas slikts nebūšot...Sāka krēslot cilvēki saradās arvien vairāk, bāros un ēstūžos iedegās gaismas. "Kādēļ gan no nakts šīs doties projām, ja visapkārt man ir draugi un mūzika skan un skaistas meitenes uzsmaida man..." kafejnīcas radio skanēja kā tolaik, nekas nebija mainījies. Abu dāmu prāts kļuva arvien jestrāks, bremzes atlaidās un vienas vīna glāzes vietā jau bija iztukšots pusducis un pēc Emīlijas ierosinājuma parādijās divas Agdam pudeles, sak` kā vecos laikos! "Eu Žeņka! Ženādij!" Žeņka novērsās no rasējamā dēļa, lai palūkotos, kas traucē viņu šajā svētajā darbā. Tas bija Ilvars, kas nesagaidot vakaru jau bija sācis svinēt savu rītdienas dzimšanas dienu. "Ejam, pietiks ņemties, jau diena beigusies!" Ženādiju šāda Ilvara izteiksme neiepriecināja, viņš labi zināja, ka iznākums būs viens, vēljovairāk tāpēc, ka Žeņa nepārāk panesa alkoholu, kā tādu, un otrās dienas izjūtas bija daudz masīvākas nekā citiem. "Ehh, nu labi, bet šoreiz pa mierīgo, vairs negribu kā pagājušogad". Un pareizi vien bija, jo pareizam vecpuisim ar desmit gadu stāžu pārlieku liela ugunsūdens deva vienmēr atvēra visas poras un drosme pārlieku pulsēja uz visām pusēm, kas nereti noveda pie dažādiem miesas bojājumiem un morālām grūtībām nākamo mēnešu garumā. Alus pagrabā kā vienmēr bija viegli piesmacis gaiss, nedaudz mitrs un skanēja Gunāra Meijera ieraksti ar romantiskām balādēm. "Cēsu zilo, nē glāzi nevajag no pudeles ir īstais smeķis!" nepārliecinošais mēģinājums kaut nedaudz pieskaņoties atmosfērai un Ilvara draugu pulkam izrādijās diezgan komisks un izvērtās vieglā smieklu šaltī. Viens, divi, kautkāds cits dzeramais, šampis, vēl kautkas kautko "Trīs alus! Nē man vienai!" Smēķis, kāpēc gan nē... "O johaidī darbs! Nē ir svētdiena, fū vēl var pagulēt! Pāāāg! Kas par, nē nevar būt!" Lieki teikt, ka šīs izjūtas Dzidrai bija piemirsušās un pēkšņi uzgāzās kā auksta ūdens šalts, tiesa trīsdesmitpiecgadnieces dzīvē tas bija pozitīvs pagrieziens ar iespēju izvilkt savu laimīgo lozi. Bet vēl bija jāpagriežās un jāpaskatās kā tā loze izskatās un tas jau radīja uztraukumu, pa virsu visam klājās bezfilmas mērce, jo kā viņa šeit bija nonākusi joprojām palika jautājums. Ar supergigantisku piesardzību viņa pagriezās uz otriem sāniem. "Hmm, nav nemaz tik slikti, kā likās, tīri glīts." viņa nodomāja un lai arī dāma ar krietnu vecmeitas stāžu kritiski novērtēja mīklaino cilvēku kamēr mīklainais cilvēks funktierēja, kas tur vēl, bez viņa, elpo. Gaiss smaržoja pēc tomātiem un sīpollokiem. Ženādijs, kā jau rūdīts vecpuisis daudz lasīja un savā mazajā miteklī mēģināja nodarboties ar pašapgādi, tādēļ pirms kāda laika sētais sāka parādīt savu dzīvotspēju. Bez asnu smaržām gaisā virmoja arī kas cits, kautkas elektrizēts, kautkas nesaprotams. Starp Dzidru un Ženādiju gaiss dzirksteļoja. Abi bija savu jaunību pavadījuši bezattiecību stāvoklī un te pēkšņi sev neko nezinot pamodušies blakus kādam citam un ņemot vērā kailuma pakāpi, tā nav bijusi vienkārša noplīšana vienā gultā. Redzes asumam nostabilizējoties Žeņu uzrunāja kāds "labrīt". "Labrīt!" viņš klusām atbildēja un saņēmās aplūkot sveicinātāju. Rudmates tēls uzreiz noņēma visu stresu kas bija uzkrājies nezināšanas sekunžu laikā. Šis pasaulīgais skaistums bija daiļāks par jebko ko viņš savā dzīvē bija redzējis. Abu mīlnieku jautājums "Kas vakar notika?" izskanēja vienlaicīgi. Nedz Dzidrai, nedz Ženādijam nebija ne mazākās nojausmas par vakardienu, abi atcerējās tikai tik daudz, ka ir bijuši citās kompānijās un viens otru nekad nav redzējuši. Rīts turpinājās uzspīlētā laipnībā, Ženādijs centās no visas sirds un viņam sanāca, laikam tādēļ, ka bija izstudējis etiķetes grāmatu no vāka līdz vākam vairākas reizes. No malas tas izskatījās visnotaļ jautri un Dzidra pat reizēm par to pat iesmējās uz ko Žeņa atbildēja ar neizpratnes pilnu skatienu. Rīts beidzās ar vienkāršu un draudzīgu atvadīšanos. Ženādijs un Dzidra turpināja sarakstīties un bieži tikās, bet jautājums par viņu kopā savešanu joprojām palika atklāts.

Turpinājums sekos...

Bija pagājis vairāk par gadu. Ženādijs un Dzidra pamazām sāka iejusties pāra dzīvē, itkā jau ikdienas dzīve nebija mainījusies, bet abiem bija parādījusies slēptas domas par to kā ģērbties, kā runāt un vispār kā labāk izskatīties. Žeņa iepirka jaunu ancuku, šlipsi, ko viņš nebija mainījis kopš augstskolas izlaiduma, nomainīja pret jaunu- modernāku, bet ne jau šlipses un uzvalka dēļ Dzidra staigāja smaidīga un apgarota, ne jau tā visa dēļ viņa sāka pucēties arvien biežāk un notrauca putekļus savām jaunības rotām. Ženādijs pavisam negaidot viņas prātu bija sagriezis kājām gaisā un radījis jaunas krāsas viņas ierastajā ikdienas dzīvē, vakari bija kļuvuši rožu smaržas ieskauti un rīti smaržoja pēc narcisēm un svaigi maltas kafijas. Zīmulim švirkstot Ženādijs zīmēja savu kārtējo rasējumu, kad piepeši galvā iešāvas jautājums, kā tad īsti bija? Kas bija noticis tajā vakarā kad sākās viņa jaunais dzīves posms. Vienīgais kas varēja uz šo jautājumu atbildēt bija Ilvars, kura prāts palika skaidruma asumā arī tad kad alkohols tika lietots industriālos apmēros. Daudz nedomājot Žeņa pieņēma lēmumu, ka jāiet aptaujāties. Ilvara darbatelpa bija krietni piepildīta ar cigarešu dūmiem, kabineta stūrī atradās mazs radio, bet pie sienas no padomju laikiem saglabājies auduma plakāts ar uzrakstu "Darbam slava!" Kad Ženādijs ieradās Ilvars bija uzsācis savu ikpiektdienas apgaitu pa darba skapīti, lai izrevidētu tukšās taras krājumus un izveidotu kokteili no pāri palikušajiem dzērienu krājumiem. "Eu! Ilvi! Atceries to pagājušā gada pasākumu, kad svinējām tavu jubileju?" Ženādijs ar sevis ierasto pieklājību jautāja. "OO jā, tas bija kautkas grandiozs, kas tu neatceries?" Žeņa nodūra acis un ar vieglu smīnu sejā atbildēja noraidoši: "Liekas, ka toreiz nedaudz pāršāvām pār strīpu." "Da nu! Beidz! pilnīgi normāli, dzimene, tak! Tiesa nezinu, kur tu pazudi, es ar kautkādiem jauniešiem tukšoju traukus līdz kādiem sešiem, bet tu gan notinies dikti ātri!" Ženādija seja izmainījās ātrāk nekā zibens sasper koku. Galvā sāka raisīties dažādas domas, bet sirds sitās motocikla motora ātrumā. "Eu, kas tev? Pagātnes rēgi? Neuztraucies, ja būsi jautrs zēns pieradīsi!" nospurdza Ilvars un turpināja savu kārtības ieviešanas akciju. Dzidrai lietū bija samircis telefons, tādēļ nācās to kaltēt saulītē uz palodzes un viņa sazvanāma nebija. Dusmas sprausloja uz visiem, kas pagadījās ceļā. Šāds garastāvoklis valdīja visu dienu un viņa bija pieminējusi daudzus personāžus, sākot ar jebkura māti un beidzot ar dažādām cilvēku ķermeņa daļām. Par laimi kolēģijai, jau pusdienlaikā pie viņas pienāca kolēģe un bailīgi paziņoja, ka esot atnācis, kāds cilvēks un vaicājot pēc viņas. Skaļi villojoties Dzidra darīja zināmu, ka tādiem vispār būtu jāiet ellē un jākalpo par barību zivīm. Šī vakara satikšanās darīja Ženādiju norūpējušos. Kā? Kas ko? Kad un kur? Galvā šie jautājumi šaudījās ātrāk nekā bezdelīgas pirms lietus. Turpinājums kaut kad sekos.

6 0 0
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000