Svarte trone0

Virs mūžīgajām kalnu grēdām viesuļvētrā ietērpies, Tas ieskatās šīs dzīves ceļos, garos, šauros, itin smagos. Acīs niknums spilgti spīd, jo baltie spārni dievišķie izaug tēlam vārdā Ļaunums, izaug tēlam - apmānam. Samtā, zīdā ietērpušies, mēmie vārdi apņem prātu, naksnīgajos zvaigžņu griestos tukšais ļaunums godā celts. Ļaundabīgie audzēji tik šķīsti, laipni, neveikli, pie māju sliekšņiem dziesmas dzied, tik salkanas un vājas.
Vēl aizvien Tas novēro un skumjos plakstus virina. Rūsējošais zvēra slazds šo zemi smacē, plosa. Tas acis piever itin ātri, melno vētras plašķi aizver; atgiežoties savā vidē, tumšā, drūmā, harmoniskā, nāves tronī iesēžas un galvu atgāž atpakaļ.
Domu vārti atveras, tie cēli pāri visam stāv, pērkoņāmurs nodārd bargi pāri vārtu virsotnēm. No spēka visu-varošā tie iekalti un celti, no spēka visu-gribošā tie stalti krēslā zaigo. Dziļās domās maskējies, tā skatiens cauri zemei skrien kā indes adata tā caurdur šo zemi apslimušo smagi.
Mans tronis, melns un varenībā kalts no ziemeļpuses kalniem redzams, kur aukstā saule silti staro, kur mūžīgā liesma tik neatkarīgi mirdz..