Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
48

Sveicieni visiem septembrī! Zinu, sen nekas netika rakstīts, bet vasarā gribas atpūsties un pabaudīt silto laiku. Stāsts, varbūt nav atbilstošs sezonai, bet novēlu patīkamu lasīšanu.

Pirmais sniegs ir kā vēstnesis, ka pa drusciņai rudeni sāka nomainīt ziema. Dienas kļūst īsākas, bet naktis garākas, gaiss āra paliek dzestrāks, tāpēc ļaudis cenšas sasildīties mājokļos. Rūdolfs ērti ieritinājies segā sēdēja un vēroja pilsētas pārmaiņas. Balkonos daži uzkāra lampiņas, parkus un šaurās ieliņas pārklāja sīki dimanti, kuri drīz pārtaps netīri. Blakus jaunekļa daudzstāvu dzīvojamai mājai atradās vecs bērnu laukums. Slidkalniņš, smilškaste un šūpoles, kas sen jau rūsēt sākušas, tās modināja Rūdolfā siltas atmiņas par sendienām. Nedaudz skumji, ka šūpoles sāka rūsēt, bet nekas nav mūžīgs, nodomāja puisis. Ārā sāka stipri snigt, tāpēc Rūdolfa atpūta bija beigusies, vajadzēja turpināt darbu pie svarīga projekta. Galvā nekas nenāca, iedvesma it kā izlēma paķircināt Rūdolfa nervus. Pēc ilgas bezdarbības, viņš izlēma sakopt dzīvokli, lai netērētu laiku lieki. Mājvieta sakopta, bet ideju vēljoprojām nebija. Reti ;background-position-x:left;background-position-y:bottom;background-repeat:repeat-x;border-bottom-color:transparent;border-bottom-style:solid;border-bottom-width:1px;margin-bottom:0px;margin-left:0px;margin-right:0px;margin-top:0px;-ms-touch-select:none;-ms-user-select:text;padding-bottom:0px;padding-left:0px;padding-right:0px;padding-top:0px;-webkit-tap-highlight-color:transparent;">kurais vakarā sniegputeņa laikā ietu laukā, bet jauneklis vairs nevarēja sēdēt četrās sienās cerot uz brīnumaino iedvesmas mirkli. Pastaiga nebija diez ko patīkam, pārslas, kas visu laiku mēģina iekļūt zem šalles, aukstais gaiss, kas knibina deguna galu un nosalušās rokas, jo cimdi tika aizmirsti mājās. Iespējams, Rūdolfam, vajadzēja atgriezties, bet saklausot klusos šņukstus, kas bija dzirdami no bērnu laukuma puses, viņš ātri izlēma pārbaudīt, kas raud. Bērnu laukumā neviena nebija. Jauneklis jau taisījās griezties uz ;background-position-x:left;background-position-y:bottom;background-repeat:repeat-x;border-bottom-color:transparent;border-bottom-style:solid;border-bottom-width:1px;margin-bottom:0px;margin-left:0px;margin-right:0px;margin-top:0px;-ms-touch-select:none;-ms-user-select:text;padding-bottom:0px;padding-left:0px;padding-right:0px;padding-top:0px;-webkit-tap-highlight-color:transparent;">mājpusi, bet kaut kas saķēra viņa jaku. Tā bija meitenīte ar basām kājām un plānu rudens mēteli. Viņā bija kaut kas nostalģisks. Puisis centās uzdot jautājumus, bet meitēns negribīgi atbildēja ar , jā, un , nē. Vārdu viņa neatklāja, tāpēc pajautāja vai var saukt par Jutu. Atbilde bija , jā. Vispār, vajadzēja piezvanīt policijai un paziņot, ka atrasts bērns, citādāk vēl padomātu par jaunekli nezin ko, bet šo jautājumu Rūdolfs izlēma atlikt uz rīta pusi. Juta bija nosalusi, vārga un izbadējusies. Pirmais, ko puisis izdarīja iedeva siltu tēju un segu. Pa to laiku, kamēr Juta sildījās, viņš ātri uzmeistaroja vakariņas. Meitene, ar lielu prieku acīs, notiesāja visu, ko jauneklis pagatavoja. Pirmo reizi pēc ilga laika jaunietis ēda kopa ar kādu vakariņas. Juta pēc mielasta tika noguldīta saimnieka gultā. Tiklīdz viņa aizmiga, Rūdolfs ķērās klāt savam projektam. Atkal sākās vecā dziesma, nekas nenāca prātā, bet termiņi spieda uz papēžiem. Nakts vidū Juta pamodās un sāka vērot Rūdolfa bezcerīgo cenšanos. Jauneklis pamanīja un jautāja vai viņa negrib iet tālāk gulēt. Atbildes nebija. Pēc pusstundas Juta uzdeva klusā balsī jautājumu, kāpēc Rūdis neguļ. Puisis bija pārsteigts, ne tikai ar pēkšņo jautājumu, bet arī ar meitenes doto iesauku, jo to viņš nedzirdēja ļoti sen, taču paskaidroja, ka viņam drīz jānodod projekts, bet tas nav pat iesākts. Atkal iestājās klusums. Rūdolfam apnika klusums kopā ar nekā neiznākšanu, tāpēc piedāvāja Jutai uzspēlēt kādu galda spēli. Meitēna acīs parādījās dzirksteles. Spēlējot kopā ar Jutu, jaunekļa sirds piepildījās ar sen aizmirstu siltumu. Tagad meitene likās ļoti dzīvespriecīga, spēles laikā viņa uzdeva Rūdim daudz jautājumu un uzmanīgi klausījās atbildēs. Rūdolfs beidzot jutās mierīgs un apmierināts ar dzīvi, likās ka visas pēdējo mēnešu raizes kaut kur pagaisa. Pēc garās un jautrās spēļu nakts jaunietis aizmiga, tāpēc Juta apsedza viņu ar segu. Ar pirmajiem rīta stariem Juta pameta drauga mājokli, atstājot vēstuli. Pamostoties puisis bija nesaprašanā, kājas jau nesās, lai atrastu Jutu, bet pamanot vēstuli nemiers norimās. Jauneklis atvēra vēstuli un sāka lasīt. Asaras sāka līt pār vaigu, bet kājas saļima bezspēkā. Domās bija jukums. Neapzināti vārdi sāka prasīties laukā un Rūdolfs tos skaļi sev teica:" Tu, vienmēr ienāc manā dzīvē kā pirmais sniegs un tikpat ātri pazūdi, Juta". Pagāja pāris mēneši tuvojās pavasaris. Ilgi mocītais projekts bija nodots. Bērnu laukumu bija izlemts atjaunot. Pirms tika aizvietotas šūpoles, jaunietis aiznesa puķes. Likās, ka nekas nav mainījies, viss apkārt nemanot mainās, dzīve iet uz priekšu, bet Rūdolfs juta, ka tagad arī viņš var virzīties tālāk, paretam atceroties Jutu, taču tagad ar prieku.

 Autors: Blueberry Bear Šūpoles ziemā
1.
Autora bilde
0
48
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [4]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Madder avatars
Medaļa SpoksMedaļa ZebraMedaļa Sākumskolnieks
  Madder 01.09.19 21:11  
4
0
atbildot uz Blueberry Bear komentāru "Es gribēju, lai katrs pats izdomā, kas bija Jut... "

Ja tā, varbūt nav īstais apzīmējums, jo, nu vismaz es personīgi kopā ar pārējo tekstu "izjuta nostaļģiju" sapratu kā izjuta skumjas/līdzjūtību, tikai vārds nepareizi izvēlēts, jo izjūtot nostaļģiju parasti labāk pievienot arī pēc kā. Pēc jūras, pēc saulainām dienām, pēc laika kad... un tamlīdzīgi. Var jau būt, ka esmu īpaša bremze, bet trūkst norāžu, ka meitenīte ir no čaļa pagātnes. Kaut kur beigās es gan mazliet iedomājos ka "varbūt" runa ir par spoku, bet par "pagātnes rēgu" gan ne, vai to ka meitenīte kaut, kā saistīta ar čaļa pagātni. Galu galā kāpēc tad viņš prātoja par ziņošanu varas iestādēm par atrastu bērnu? Es zinu, esmu pretīga prieka bojātāja 😆
Blueberry Bear avatars
Medaļa ZebraMedaļa Sertificēts spoksMedaļa Intelektuālis
  Blueberry Bear 01.09.19 22:30
3
0

atbildot uz Madder komentāru "Ja tā, varbūt nav īstais apzīmējums, jo, nu vis... "

Es esmu vienkārši cilvēks, kam patīk neapteikt visu līdz galam, jo man kā lasītājam vairāk patīk sadomāt, ko autors gribēja izteikt. Stāstus es rakstu salīdzinoši nesen un vēl pilnveidoju savas prasmes šajā virzienā. Varbūt arī vajadzēja vairāk pateikt, bet šo piebildi es centīšos izmantot turpmākos stāstos.

Madder avatars
Medaļa SpoksMedaļa ZebraMedaļa Sākumskolnieks
  Madder 01.09.19 20:40  
2
0
Man patika vārdu plūsma, bet ja godīgi nesapratu. Man pat nerodas idejas par to kas bija tas bērns un kāpēc teikums vēstulē izraisīja čalī tik spēcīgas emocijas.
Blueberry Bear avatars
Medaļa ZebraMedaļa Sertificēts spoksMedaļa Intelektuālis
  Blueberry Bear 01.09.19 20:51  
2
0
atbildot uz Madder komentāru " Man patika vārdu plūsma, bet ja godīgi ... "

Es gribēju, lai katrs pats izdomā, kas bija Juta, jo tika rakstīts, ka Rūdolfs izjūt pret viņu nostaļģiju, tas nozīmē, ka pagātnē viņi bija pazīstami.