Rakstot daļu kalsuījos mīļako mūziku, tapēc tā būs dažādās noskaņās.
Jauku lasīšanu
Nu,protams, ja kād lasa xD Lūdzu izsakat savas domas par manu rakstu 
Luiss izgāja. Un atkal paliku viena. Gāja dienas, neviens nenāca ja nu vienīgi kāds pa retam atnesa ēdienu vai ūdeni. Jutos kā lops uz kaušanu. Ēd un dzer neko citu. Mazajā telpā, kur atrados vienmēr bija tumš. Īsti neko nevarēja redzēt. Kad pavērās durvis, tikai tad redzēju istabu citā gaismā.
Pelkēkas sienas, un pie griestiem mazliet iepuvis. Gulta bijā kā psihenē. No metāla ar vienu matraci un segu. Blakus gultai stāvēja koka skapītis, uz kura stāvēja žurnāls. Potams, izlasīt to es nevarēju.
Es domāju par to cik ilgi šeit esmu, vai cik ilgi mani te turēs. Ko skolā esmu palaidusi garām? Kas notiek pasaulē... Bet vislaik pa galvu maisījās Lukass.
Durvis atkal iečīkstējās un ienāca "Princese".
-Ko vajag?- Es rupji noteicu.
-Ak, ta īsti neko. Vienkāši gribēju pārliecināties, ka māsiņai viss labi.- Viņas izsmejošais tonis bija kaitinoš. Pielīmētas skropstas izskatījās drausmīgi ar vinās grimmu. Teiksim vienkārši- cirkā viņu pieņemtu nekavējoties.
-Ko teici vecākiem?- Biju jau nomierinājusies, tāpēc tonis kļuva mierīgs.
-Ai, nu tā....tu esi mirusi, avārija. Un tāda garā.-Viņa pasmīkņāja un izgāja no pagraba.
`Tā tātad es miršu...` Manas aizdomas piepildījās.
Pamanīju, ka istabā spīd blāva gaismiņa.
-Durvis ir vaļā....-Es nočukstēju.
Atsēju savas kājas. Pavadot šeit dienas, nedeļas biju iemācījusies to darīt.Piecēlos un gāju uz durvju pusi.
Palūkojos ārā. Neredzēju nekādus apsargus vai cita veida cilvēkus. Izgāju no pagraba un ātri virzījos trepju virzienā.
-Palīgā!-Kāds kliedza.
Sirdzapziņa lika palīdzēt kliedzējam, bet smadzenes lika skriet uz priekšu.
Paklausīju sirdij un ieraudzīju durvis. Līdzīgas manējām. Lielas metāla durvis. Protams, aizslēgtas.
Pie durvīm ieraudzīju atslēgu. Atvēru durvis un tur sēdēja meitene. Mana auguma, kalsna. Sarkaniem matiem un ziām acīm. Es palīdzēju viņai atsiet kājas.
Dzirdēju meiteni man pateicamies, bet man bija tiaki viena doma. Tikt ārā. Pamāju meitenei, lai seko, un turpināju virzīties trepju virzienā.
Biju netālu no trepēm, kad sadzirdēju soļus. Tie tuvojās. Es paķēru metāla atslēgu, kas mētājās uz grīdas, un gatavojos sist nācējam.
Tas bija kāds sargs. Vienu brīdi šķita, ka atslēga viņam nekaitēs, bet jau nākošajā vīrietis gulēja bezsamaņā.
Paņēmu pistoli un rokudzelžus, kas bija viņam ie sāniem, gluži kā policistam.
Nepazīstamā meitene izskatījās apjukusi. Es atkal pamāju lai viņa seko. Abas turpinājām iet tālāk.
Redzēju durvis, no kurām spīdēja gaisma.
Pieejot pie durvīm uzmanīgi tās atvēru. Svaigais gaiss iesitās nāsīs. Zaļie koki pavērās acīm un spožā saule apžilbināja acis.
Es pasmadīju, un sāku lēkāt kā mazs bērns.
Es biju tik laimīga...
