Stikla pils gruveši (45)10

Beatrise.

- Jums jāierodas savā darbavietā pirmdien desmitos. - man pretī sēdošais vīrietis sacīja. Viņa vārdiem vajadzēja mani iepriecināt, taču es spēju izspiest vien vārgu smaidu.

- Monika tulīt jums parādīs jūsu kabinetu. - viņš nospieda kādu telefona pogu un iesauca kabinetā savu sekretāri.

Jau pēc dažām sekundēm tumšās koka durvis pavērās, telpā ienāca gara, slaida sieviete. Es uz viņu pat nepalūkojos. Man bija pilnīgi vienalga par cilvēku, ar kuru es strādāšu kopā. Man bija vienaldzīgs itin viss, kas bija man apkārt. It kā milzīga siena nodalītu mani no tumši zilajām telpas sienām un visa, kas atradās kabinetā.

- Uzredzēšanos. - vēsi sacīju, uzmezdama īsu skatienu savam jaunajam priekšniekam. Viņš pat nepalūkojās uz manu pusi, tikai vērās uz savu sekretāri ar iekāres pilnu skatienu. Tas lika man tomēr palūkoties uz sievieti, kas iepriekš nebija spējusi saistīt manu uzmanību.

Nu mans skatiens slīdēja pār viņas slaidajām, zeltaini nosauļotajām kājām, melnajiem zīmuļsvārkiem, kas atklāja mazliet vairāk nekā būtu vajadzīgs, gandrīz caurspīdīgo, balto blūzi, mazdrusciņ par daudz uzkrāsoto seju un blondajiem matiem, kas bija savīti ciešā mezglā uz sievietes pakauša.

- Aizved Stepfordas jaunkundzi uz viņas kabinetu. - iespējams, tā bija manas fantāzijas spēle, taču priekšnieka balss bija kļuvusi daudz zemāka un aizsmakušāka.

- Protams, Bleika kungs. - Monika pasmaidīja un tad pievērsās man. Lieki teikt, ka viņas smaids uzreiz nodzisa. Viņas acīs parādījās riebuma un pārākuma izteiksme, kas citreiz būtu likusi man sāpēs sarauties un justies niecīgai. Taču šobrīd man bija pilnīgi vienaldzīgas sievietes domas par mani. Mana sirds bija pārāk saplosīta sāpēs, lai vēl spētu asiņot. Drīzāk likās, ka man tāda vispār ir zudusi.

Mierīgi piecēlos kājās un pagāju garām Monikai, kas gaidīja brīdi, kad varēs kaut uz pāris sekundēm palikt vienatnē ar savu šefu. Viņa nesteidzās man sekot ārā no kabineta.

Durvis aizcirtās man aiz muguras. Un atkal troksnis lika man dīvainās bailēs mazliet salēkties. Likās, ka sargājošais kupols, kas bija pārklājis manu prātu un jūtas, neļaudams uztvert pasauli tik krāšņu, kāda tā bija patiesībā, uz mirkli pavērās.

Visas skaņas, ko iepriekš biju veiksmīgi ignorējusi, nu plēsa pušu manas domas. Likās, ka viss ir kļuvis desmitiem reižu skaļāks un spilgtāks. Tajā brīdī es dzirdēju visu. Es dzirdēju neskaitāmas balsis, kas savā starpā apsprieda dažādas sarežģītas lietas vai savus kolēģus. Es dzirdēju, kā vairāku kurpju papēži atsitās pret gandrīz perfekti tīro ofisa grīdu. Manas ausis spēja saklausīt to monotono klaboņu, kas radās, pirkstiem neizsekojamā ātrumā spiežot uz datora taustiņiem.

Visas šīs skaņas savijās milzīgā mudžeklī, kas spiedās manā prātā. Rīklā brieda kliedziens, kas ļautu man atbrīvoties no pēkšņajām sāpēm, ko prātā radīja troksnis. Likās, tas viss tūlīt saraus mani tūkstoš gabaliņos.

Plauksta piekļāvās sienai, lai es nenokristu pēkšņajā reibonī. Acis aizvērās, lai neredzētu to biedējošo melnumu, ko radīja reibonis. Es centos ievilkt gaisu plaušās, taču nespēju. Likās, ka vairs nespēju ievilkt elpu.

Un tad reibonis izzuda tikpat pēkšņi kā bija sācies. Plaušās atkal ieplūda gaiss, un acis atguva redzi. Tieši īstajā brīdī, lai saskatītu Moniku, kas izgāja no priekšnieka kabineta, kārtodama no ciešā mezgla izlīdušās šķipsnas.

- Sekojiet man. - viņa augstprātīgi sacīja un devās uz priekšu, nemaz nepalūkodamās pār plecu, lai pārbaudītu, vai es tiešām nāku līdzi. Noniecinājums sievietes skatienā drīzāk lika saprast, ka viņa pat vēlētos, lai es nesekoju. Lai es pazūdu un neatgriežos.

- Tas ir jūsu kabinets, jaunkundz. - šie vārdi tika izspļauti kā inde. Taču tie nelika man izbīties. Šāda attieksme mani sagaidīja katru dienu, tāpēc nespēja iebiedēt.

Es vēlējos pastiept roku, lai nospiestu gaiši brūno koka durvju rokturi, taču nespēju to izdarīt. Tas nozīmētu pieņemt visu, kas man bija paredzēts. Taču es to nespēju. Es nespēju sevi iedomāties šajās telpās, kurās bija tik daudz zilās krāsas, ka man jau metās nelabi no tās. Un šeit man būs jāpavada vismaz gads. Varbūt vairāk, varbūt mazāk. Tam nebija nozīmes. Es nespēju iedomāties, kā šeit izturēšu vienu dienu, kur nu vēl veselu gadu. Tas bija pārāk daudz priekš manis. Tajā mirklī es spēju saprast tikai vienu - man bija jātiek projām.

- Paldies, ka parādījāt. Visu labu! - atsveicinājos un devos uz lifta pusi, atstādama aiz sevis pārsteigto Moniku. Domas galvā zumēja kā niknu bišu spiets. Man nācās valdīties, lai nesāktu skriet. Tik liela bija vēlme tikt prom, pazust no šejienes un nekad neatgriezties.

Monika vēl kaut ko sauca man pakaļ, taču es vairs neklausījos. Tam nebija nozīmes. Tikpat labi viņa varētu izkliegt aizvainojumu, es to nesadzirdētu.

Atvieglojuma nopūta izlauzās no manām lūpām, kad lifta durvis aizvērās, aizsegdamas mani no citu acīm. Bet varbūt es priecājos, jo biju prom no tā ofisa, kurā nespēju pat lāgā ievilkt elpu. Itin viss tur mani nospieda.

Atlika tikai nospiest pirmā stāva pogu, un lifts sāka kustēties lejup. Prom no ofisa, kurā man būs jāvada savas dienas. Prom no tiem cilvēkiem. Prom no nīstā darba trokšņa, kas gandrīz plēsa pušu bungādiņas. Prom no visa.

Lifta durvīm atveroties, mana gaita jau bija kļuvusi daudz vieglāka. Gara acīm es jau biju baletstudijā, kur griezos mūzikas pavadījumā. Tas gandrīz spēja izsaukt manā sejā smaidu. Un tomēr tikai gandrīz. Ar to vairs nepietika, lai darītu mani laimīgu. Droši vien es pat nespēju vairs smaidīt tā pa īstam. Ja jau pat balets nespēja likt mutes kaktiņiem paplesties smaidā, tad kam tas vispār vēl bija pa spēkam?

Ierāvu galvu plecos un izsoļoju no augstceltnes. Asa vēja brāzma nopūta matu šķipsnas, kas kaut cik nosedza kroplīgo rētu. Un es sajutos tā it kā būtu kaila. It kā visa mana būtība būtu izlikta apskatei. Un tajā pašā brīdī es nespēju nepriecāties par svaigā gaisa pūsmu. Tā aizdzina pat atmiņas par tīrīšanas līdzekļa smaku, ko jutu ofisa telpās.

Roka pati pastiepās, lai sakārtotu matus, kas plivinājās spēcīgajās brāzmās.

- Beatrise? - es skaidri dzirdēju, ka mani kāds sauca. Pie tam balsī bija tik daudz maiguma un reizē arī izbrīna. Es pagriezos vēl pirms prāts spēja atpazīt balsi. Un tad sastingu. Tas nevarēja būt viņš. Nevarēja!