Stīgās 4. nodaļa0

Sveiki Spoki! Atkal uzrakstīju jaunu nodaļu. Droši spiediet patīk un komentējiet.

4.Nodaļa

Es paliku nomodā visu nakti. Lai gan es zināju, ka tā bija pēdējā iespēja normāli izgulēties, es to neizmantoju. Es nolēmu vēlreiz pārbaudīt somu. Atkal man atklājās tas pats skats, kas iepriekšējās reizēs to pārbaudot; pilnīgs haoss. Izrādījās, ka arī Kriss bija sagatavojies bēgšanai. Arī viņš bija sakrāmējis ceļa somu pilnu ar sērkociņiem, piepildītām ūdens pudelēm un pārējo. Labums, bēgot kopā ar Krisu, bija tāds, ka viņš bija dabūjis ļoti detalizētu kalnu pārejas karti. Tā noteikti bija armijnieku karte. Tajā bija attēlots katrs vissīkākais paugurs. Katrs vissīkākais strautinš. Šī karte atšķirībā no manas bija izmantojama.

Visu nākamo dienu mēs pavadījām spēlējot ''jautras'' spēles un klausoties lekcijas par parka teritoriju- tās mums ar Krisu ļoti noderēja. Ik pa laikam mēs viens otram pametām skatienu. Katru reizi skatieni bija savādāki- ik pa laikam tie bija nikni, smieklīgi, pārmetoši vai arī vinekārši skatieni, kuriem sekoja nevaikls moments. Šis neveiklais moments bija tas mirklis, kad mūsu vecāki paskatījās uz mums un samiedza acis.

Pienāca vakars. Visi jau bija devušies gulēt. Mēs abi ar Krisu sēdējām pie ugunskura, un gaidījām piemērotu laiku, lai bēgtu. Mēs nolēmām, ka tas būs pulksten 01.30. Kad tas moments bija pienācis mēs katrs ielīdām savās teltīs, izvilkām no tām guļammaisus un savas pārkrautās somas. Mēs abi veicām pēdējos sagatavošanās darbus. Kad tie bija paveikti es ielīdu vecāku teltī. Es noskūpstīju abu vaigus. Es jūs abus ļoti mīlu. es nočukstēju un noliku jau iepriekš sagatavotu atvadu vēstuli. Es pielīdu pie mazās māsas, noskūpstīju viņas vaigu un noglaudīju to. Izlīdu ārā no telts un paskatījos uz Krisu. Mēs pamājām viens otram un devāmies meža virzienā. Pēkšņi no tumsas atskanēja Stenlija balss:

-Ņemiet mani līdzi.