ASV. 19.gadsimts. Kalifornija. Tuksnesis. Reiz dzīvoja šerifs Vilmons. Viņš bija ļauns. Reiz kādā dienā pilsētiņas krogā ienāca vietējo indiāņu virsaitis Ērgļa Acs. Ērgļa Acs bija daudz cietis no šerifa cietsirdības un nežēlības. Virsaiti gaidīja šerifs. Viņi bija norunājuši "aprunāties" pēc incidenta, kurā virsaitis atriebās par to ka šerifs un baltie apspiež indiāņus un neļauj Amerikas pamatiedzīvotājiem normāli dzīvot. Gan virsaitim, gan šerifam bija līdzi pistoles, dunči, naži un citas "lietiņas". Kroga apmeklētāji izbrīnīti bolija acis. Pirmais izšāva šerifs un diemžēl smagi krūtīs ievainoja Ērgļa Aci. Mirstošais virsaitis šerifam uzliek lāstu. Lāstu varēs lauzt tikai šerifa jaunākais bērns. Ļaunais šerifs tikai pasmējās par virsaiša lāstu. Viņš to uzskatīja par joku. Šerifs apglabāja virsaiti tuksnesī, nezināmā vietā. Diemžēl, virsaiša pēdējie vārdi bija patiesi. Pagāja gads un šerifam, kurš jau bija sen aizmirsis par lāstu un viņa sievai Margarētai piedzima dvīņu puikas, kuri pēc dažām dienām nomira. Arī viņa sieva pēc piecām dienām nomira no nezināmas slimības. Šerifs raudāja un sākumā domāja, ka lāsts ir patiešām īsts. Taču viņš ātri no šīs domas atsacījās. Pēc gada šerifs, kuram mūždien uzglūnēja neveiksmes satika savu jauno mīlu Elizabeti. Viņiem piedzima stiprs dēls vārdā Džons. Pēc Džona piedzimšanas neveiksmes un nelaimes beidzās un tikai tagad šerifs saprata to, ko bija teicis virsaitis. Džons izskatījās pēc indiāņa. Un Džonā ritēja Ziemeļameriks indiāņu asinis, nevis viņa senču - itālietes un angļa asinis un bērniņš izskatījās pēc virsaiša nogalinātā jaunākā dēla. Beidzot lāsts tika lauzts un šerifs bija labojies uz visiem laikiem.
Tev patiks šie raksti
