Ai, kad biju kādus 3 gadus jaunāka uzrakstīju mazu stāstiņu. Maziņš ieskats, ja patiks, likšu turpinājumu. :)
Atkal debesiss bija apmākušās un viss tik kluss, neviens suns nerēja, neviena lapa nekustējās, jo nebija vēja..Nav neviena, kas tev varētu palīdzēt, tu jūties it kā kāds smietos par tevi, kad tu izmisīgi sauc kādu palīga, bet neviens tevi nedzird, tevi neviens neredz, jo nav neviena šajā pasaulē, kas spētu mani glābt no mana likteņa...
Ttttrrrrr.... lēnam cēlos no gultas augšā, jutos kā autobusa notriekta. Kad atvēru acis, man pēkšņi sejā iespīdēja spožie saules stari. Paskatījos ārā pa logu, un tur, ieraudzīju skaistu skatu, viss laistijās kā zelts. Es nokrita atpakaļ gulta un satuntuļojos ar mīksto segu...ttttrrrr ! ak, šis šauminošais modinātaja zvans, ir taču sestdiena, kapēc tas joprojām zvana!? Ak jā, gandrīz aizmirsu par šodienas "superīgo" balli uz kuru man jāiet, jo es būšu tā, kas staigās apkārt un vēros, vai nenotiek kaut kas slikts. Cik interesanti. Man droši vien vajadzētu celties augšā un sākt gatavoties, paēst brokastis, un darīt visu pārējo un tā tālāk, bet es tikmēr piecas minūtītes.....ttttrrrrr, nu labi jau labi, esmu jau augšā! Ko tas muļķa pukstenis visu laiku var zvanīt! Pati neapzinoties, ko daru, paņēmu modinātaja pulksteni un triecu to pret sienu, troksnis bija diezgan skaļs, lai mana mamma to sadzirdētu.
Vai kaut kas noticis, mīļā?-jautāja mamma.
Nē, nekas-es atbildēju un paskatījos uz modinātāja daļām, kuras bija izsvaidītas pa visu istabu-vienmēr esmu gribējusi redzēt kā darbojas pulkstenis, es pie sevis nodomāju.
Nāc brokastīs, ir jau 9!-kliedza mamma.
Es jau eju, ļauj man vismaz saģērbtis!-atkliedzu pretī.
