Šo stāstu rakstija mans puisis.Tas ir kopēts.Gribētu lai izsakat savas domas..gribās kautkā viņu pamudināt atkal kautko uzrakstīt! :)
Nezinu, cik labi sanāca stāsts, bet centos tur ieguldīt visu, cik vien var ieguldīt stāstā. Reāli stāsti man patīk labāk, nu, bet ja nav slinkums tad izlasi un pasakiet, savas domas - nemeklējiet saistības ar reāliem cilvēkiem.
P.S. Pa šito dabūju 6 kad gāju 11.klasē. Vai tas ir darbs uz sešinieku vai , tomēr, nav- spriediet paši, nu , bet autors esmu es pats :)
Stāstiņš
Ārā bija apmācies un lielas lietus lāses sitās pret loga rūtīm.Varēja dzirdēt žēlabainas raudas. Kāds sēdēja uz krēsla saliecies uz priekšu, tā ka mati bija noslīguši pāri sejai. Varēja dzirdēt šņukstus, bet par spīti visam es viņu atpazinu- tā bija viņa, nevienam citam nebija tik blondi un skaisti mati, laikam tikai tagad pirmo reizi mūžā to sapratu. Atcerējos, cik ļoti es viņai biju nodarījis pāri, bet man bija tāds riebums pret sevi, ka nevarēju atvainoties tāpēc stāvēju klusēdams un mans skatiens slīdēja tālāk. Viņa turēja kāda cilvēka roku, kurš gulēja gultā. Tas bija zēns, bet galva viņam bija aptīta, tā kā seju nevarēja saskatīt. Istabā ienāca pazīstama sieviete- tā bija viņas mamma, viņa uz manīm pat nepaskatījās, par to es nebrīnījos. No viņas atskanēja jautājums : "Kā viņam ir?" Meitene bija šoka stāvoklī un nevarēja parunāt. Māte pēkšņi ieskatījās mazajā aparātiņā pie viņa gultas un viņas seja palika bāla, kā līķauts. Viņa izskrēja no istabas. Durvis palika puspavērtas. Viss sastinga pilnīgi viss- izņemot es. Mani kāds uzrunāja. Nebiju pamanījis, ka istabā ir vēl kāds- bez manis. Tas bija vecs večuks ar garu, sirmu bārdu. Viņš jautāja: "Kāpēc viņa raud?" Es teicu : "Es nezinu, es tik tikko šeit ierados." Večuka balss bija čerkstoša un nepatīkama: "Nu padomā kārtīgi, ko Tu viņai esi nodarījis?" Es apdomāju, prātā iešāvās dīvainas ainas. Skatījos uz sevi no malas, ainas ātri slīdēja garām- viena pēc otras, bet jēga bija viena- visās ainās meitene raudāja. Man sāka birt asaras- nekad pirms tam nebiju raudājis. Kaut kas bija mainījies. Izskatījās, ka večuks liekas to nemanām. Viņš visu savu uzmanību bija pievērsis manai sirdij, sirmgalvis ar skatienu tur urbās tā, ka man likās, ka no sāpēm man tā pati sirds izlēks pa muti, bet tās nebija parastas sāpes- savādākas, tādas, kuras es nekad pirms tam nebiju jutis.
Pēkšņi filma pārtrūka, es atkal biju tajā pašā istabā. Viņš teica : "Tomēr Tev vēl ir dvēsele- tava sirds vēl nav pārvērtusies pa akmeni. Tu saņemsi otru iespēju, bet izmanto to tā, lai mēs atkal kādreiz tiktos, bez tā ķēma, kurš ar sarkanām acīm lūr uz Tevīm caur to logu."
Manu uzmanību vairs nesaistīja večuks. Skatījos uz zēnu. Viņš man šķita dīvaini pazīstams. Es visus sapratu, tāpēc skrēju pie meitenes, bet , jo ātrāk es skrēju, jo istaba kļuva lielāka līdz tā piepildījās ar biezu miglu, kas koda acīs. Pār večuka sejā parādījās - plats draudzīgs smaids.
Es atjēdzos. Pa logu spīdēja spilgta pavasara saule. Kāds cita, kaut ko nost no manas sejas. Ļoti miglaini atcerējos visus notikumus. Jutu vienīgi kādu siltu roku manā rokā, tā kā vienmēr bija silta un draudzīga. Pieliku visas pūles un satvēru to. Atskanēja kliedziens, kurā varēja saklausīt mežonīgu prieku un apjukumu. Tā bija viņa.
Tā es atceros notikumus pirms tiem daudzajiem gadiem. Protams, manā sejā aiz vien vēl ir rētas, bet tās redzu tikai es pats. Sirds , gan palikusi jūtīgāka, un vairāk redzu to pašu meiteni smaidam, tas liek aizmirst pa rētām.
