Kad cilvēks kaut ko vēlas, viņš uzņemas atbildību. Bet ikdienā par to esam piemirsuši. Un ļoti, pietam...
Un, kas gan ir cilvēks, bez vēlmē. Bet - kas gan ir vēlmes, bez atbildības?...
******************************************************************************************
Kādai Meitenei dikti patika svinības. Ļoti, ļoti! Un Viņa ilgi tās apcerēja. Viņai dzimšanas diena bija reiz gadā. Bet tik daudz bija dzirdējusi, ka – ja dikti, jo dikti gribas svētkus, tad vispirms to jāgrib un jārada – jātaisa ballīte.
Bet Viņa bija kautrīga. Trausla un par sevi mazliet nepārliecināta Meitene. Viņai vairākas reizes bija gadījies izsūtīt ielūgumus uz sevis rīkotu ballīti. Bet gadījās, ka liela daļa ielūgto Ciemiņu nemaz neieradās. Reiz pat – neatnāca neviens pats. Bet citu reizi – balle pilnīgi izgāzās – tā absolūti neizdevās tāda, kāda bija iecerēta.
Meitene paturēja sevī šo vilšanās sajūtu. Kā bērns – izbrāķētu vienu no saviem pirmajiem zīmējumiem.
Tomēr Meitene joprojām gribēja tās skaistās, izsapņotās balles – kad Viņas Ciemiņi ierodas pa vienam vai vairāki kopā, ir skaistas sarunas, noformējums, sajūsma, gaisīga un piepildīta noskaņa.
Un tā Meitene atkal domāja. Ka dikti grib ballīti. Viņa mazliet pasapņoja, uztaisīja ielūgumus, šoreiz jau mazliet paviršus, lai gan tīri pievilcīgus. Tas tā: lai nebūtu vilšanās, netiktu iztērēts pārlieku liels enerģijas apjoms un skaista papīra tos gatavojot.
Viņa norādīja ielūgumos – „Ierasties īpašā tērpā un sev izdevīgā laikā”.
Iemeta tos pasta kastītē un… ar nožēlas pilnu nopūtu… aizmirsta šos ielūgumus. Jo domāja – ai, nu taču – tāpat neviens neieradīsies, ai, ko nu es… Un naudas nav, istabu nekārtošu – slinkums…
Un kūka palika neizcepta. Arī veikals netika apmeklēts, lai to iegādātu. Nu, kaut vai…
Beigās jau tik tālu – ai, ko tad es, tāpat līdz ballītei, kur nu dzimšanas dienai – neizvilkšu…!
Un – kad Viņa bija saņurcījies savās bailēs no tā, ka tāpat taču neviens neatnāks, jo Viņa tāda un Ciemiņi arī reiz neatnāca… un pārtijs noteikti nesanāks…
VOILĀ!
ZVANS PIE DURVĪM! Pirmais ciemiņš klāt!
Un Meitene apjūk! Seko steiga, saraustīta reakcija…
Bet Ciemiņš apjucis – tik skaists ielūgums un tā.
Bet Viņa izdomā atrunu. Esot saslimusi! Atvainojas… Dziļi, skumji un nobijusies.
Kad bēdīgi aizcirstas savam Aicinātajam Ciemiņam durvis, Meitene kļuvusi uz sevi dusmīga, atkal atskan ZVANS!
Nākamais ciemiņš…
Un tad jau Viņa pa ceļam uzrauj vismaz kleitu.
Kurpes pie nākošā Ciemiņa, vēl pirms nākošā uzspēj aizskriet līdz veikalam pēc kūkas…
Bet beigās jau sanāk pieticīga, bet tomēr – skaista ballīte. Pie pēdējiem Ciemiņiem Meitene jau sapratusi, ka jāsapucējas gaidot, jāpriecājas par sajūtu, kad nezini – kad un kurā brīdī atskanēs tik ļoti gaidītais zvans, kas liecinās, ka ieradies ir atkal kāds no Ciemiņiem.
Tikai visu ballītes laiku Meitenei ir kautrīga un rātna smeldze par tiem Ciemiņiem, kuriem – savu baiļu un neticības sev – dēļ – neatvēra durvis vai aizdzina ar atrunām prom.
Ja vien… mazliet ticības vairāk sev. Mazliet vairāk ticības tik ļoti ilgotajiem Ciemiņiem būtu bijis Viņai. Meitenei.
Mūsu vēlmes ir tie ielūgumi. Ar tik daudz sapņiem un skaistu ilgu darināti.
Ciemiņi – mūsu gaidītās vēlmes, kas nākušas piepildīties. Ar mūsu katra palīdzību.
Pret sevi, savām domām un vēlmēm ir jāizturas ar pietāti. Ja reiz palaidi vēlēšanos, tad arī ar prieku un zinātkāri to gaidi atgriežamies piepildītu. Tikām sevi nodarbinot ar Dzīvošanu un jaunu skaistu vēlmju ģenerēšanu. Pacietīgi, nevis bubinot atrunas un iespējamos negatīvos scenārijus un mudinot bailēm vaļu.
Uz mūsu piepildīto vēlmju ballīti -vienmēr būs kāds, kas ieradīsies. Nekad nebūs tā, ka neieradīsies neviens, ja pienācīgi gatavosimies, ar prieku un ticību, ka tie Ciemiņi, kuri ir svarīgi, kuriem ir svarīgi ierasties – agri vai vēlu – atnāks.
Tomēr – mēs vienmēr gribam visu, daudz un vēlams – ar lielām dāvanām – bonusiem.
Bet ne vienmēr tie Ciemiņi, ko esam iedomājušies par labiem un stilīgiem esam mūsu ballītē, ir tie mums tiešām tie vajadzīgākie. Tāpēc ne vienmēr notikums var izvērsties kā sasapņots. Ne vienmēr Ciemiņi ierodas. Reizēm tie neierodas, jo nav viņu laiks.
Reizēm – nav mūsu laiks viņiem…
„Uzmanies, ko vēlies! Jo tas var arī piepildīties!”. Jo piepildītās – atnākušās vēlmes ir jāspēj pienācīgi sagaidīt: pienācīgu attieksmi un domām!