Lasīju Bubles (piedod Zegsī, joprojām man esi Bubble) rakstu par pazaudēto maku un iesaistījos nedaudz diskusijā.
Godīgi atbildēju, ka atrastu maku neatdotu, bet ir jau visam savs āķis - ja makā būtu paris simtlatnieku, tad paturētu nedomājot, ja Tur būtu līdz 60 latiem atdotu nedomājot, bet summas kas ir pa vidu - tas ir atkarīgs no situācijas.
Taču ne gluži par to ir stāsts tagad...
Pats reiz maku pazaudēju un tobrīd nekāda īpaši vajadzīga pirkuma nebija - makā bija kadi 40 lati, kas pēc būtības bija pārpalikums - rēķini nomaksāti, pērtika iepirkta, zāles nopirktas, 20 lati mājās neparedzētam gadījumam bija palikuši.
Pie manis mājās ieradās vīrs vecā, netīrā jakā, tacu tīrām rokām un seju - varēja redzet, ka godīgs cilvēks, kas palicis bez mājām, no kura neversusies veiksme. Viņs atnesa man manu maku ar visu naudu. Nenāca uz dzīvokli, bet centās maku ielikt pastkastītē. Tobrīd es ienācu savā podjezdā un redzēju viņu ar savu maku, viņš mani atpazina pēc bildes manā ISIC kartē, tāpēc uzreiz deva maku un neko nesakot gribēja iet prom.
Es atvēru maku un tajā bija visa nauda. Paskatījos uz viņu, izņēmu naudu un atdevu viņam - man bija svarīgāki tieši dokumenti, kas tur bija. Vēlāk gan vienu mirkli sāku domat vai izdarīju pareizi, taču šķiet, ka jā.
Viņa dzīve neizvērsās tik brīnumaina kā kādreizējam bezpajumtniekam no iepriekšējās bildes, taču kādu mēnesi vai divus velāk es viņu satiku. Par saņemto naudiņu viņš bija nopircis drēbes. Ar tīrām drēbēm viņu pieņēma darbā par krāvēju būvmateriālu veikalā. Viņš mani ieraudžīja un pienāca klāt. Reti kad kāds "Paldies" ir skanējis tik ļoti no sirds, kā viņējais.
Man tā bija nauda, kuru būtu izlietojis klubam vai vienkārši alkoholam, viņam šī nauda iesāka jaunu dzīvi.
Tad nu mans jautājums Jums - kā Jūs rīkotos manā vietā, kad bezpajumtnieks atnestu Jums Jūsu pazudušo maku?
Tiešām brīnišķīgi 
Labprāt palīdzētu daudziem, tādiem, kā šis onkulīts..
Bet man arī ir bijis interesants atgadījums... Janvāra vidū dienu pirms žetonvakara, kad soma pārbāzta ar kosmētiku, kleitām, rotaslietām un miljōns citām vērtīgām lietām.. gaidīju draugu-pēc skolas bijām sarunājuši aiziet vakariņās.. Man pienāca klāt mazs puišelīts un pajautāja 7sant. biļetei. Man bija tikai kkādi daži santīmi un mazākā banknote - 20lvl un nu protams loģiski to es negribēju dot, bet atstāt puisīti arī nevarēju, tapēc blakus veikalā nopirku viņam šokolādīti un pārējās kapeikas iedevu transportam.... Uzreiz pēc tam mani savāca un mēs aizbraucām uz norunāto vietu. Es, protams, priecīga, laimīga un paļaujos uz - ar mani tač tā nenotiks.. Tāpēc somu atstāju mašīnā. un jam.. Protams, ar mani tā notika :D Žēl, ka nepaspēju paēst un visas manas foršās mantiņas tika kkādiem *. Labi, ka vismaz uz žetonnieku nenācās iet ar ādas kostīmu :D Un re morāle - ne vienmēr tava labā sirds tiek atalgota...
NŪUUUUUUUU nezinu drošvien ar kaut ko pacienātu jo nezinātu kam viņš to naudu izmantos!
izklausaas patieshaam aizkustinoshi,plusins Tev! 
shaadaa situaacijaa es ari atdotu naudu 
