Sensenos laikus bijusi sala, uz kuras dzīvoja visas cilvēciskās jūtas: Prieks, Skumjas, Pazīšanās... Tur dzīvoja arī Mīlestība. Kādu dienu Jūtas uzzināja, ka sala drīz nogrims jūrā. Tāpēc visas sagatavoja savas laivas un devās prom. Tikai Mīlestība gaidīja līdz pēdējam brīdim. Kad sala jau grima, Mīlestība sāka lūgt palīdzību. Garām savā greznajā laivā peldēja Bagātība. “Vai tu nevarētu mani paņemt sev līdzi?” Mīlestība jautāja Bagātībai. “Nē, nevaru! Man laivā ir daudz zelta un sudraba. Tev te nav vietas,” atbildēja Bagātība. Tad Mīlestība sāka lūgt Lepnību, kas peldēja garām iespaidīgā laivā: “Lepnība, es ļoti lūdzu – paņem mani sev līdzi!” “Mīlestība, es nevaru tevi paņemt,” atbildēja Lepnība. “Šeit viss ir tik pilnīgs. Tu vari sabojāt manu laivu.” Tad Mīlestība vērsās pie Skumjām: “Skumjas, lūdzu, paņemiet mani savā laivā!” “Ak, Mīlestība,” atbildēja Skumjas, “mēs esam tik bēdīgas, ka gribam palikt vienas.” Garām ceļoja Prieks, bet viņš pat nesadzirdēja Mīlestības saucienu. Piepeši atskanēja balss: “Nāc, Mīlestība, es tevi paņemšu sev līdzi! Tas bija Vecums, kurš to teica. Mīlestība bija tik laimīga un pateicīga, ka pat aizmirsa pajautāt sava glābēja vārdu. Kad viņi sasniedz krastu, Vecums devās tālāk. Mīlestība saprata, ka ir daudz viņam parādā, tāpēc jautāja Pazīšanai: “Pazīšana, saki, kas man palīdzēja?” “Tas bija Laiks,” atbildēja Pazīšana. “Laiks?” pārjautāja Mīlestība. “Kāpēc Laiks man palīdzēja?” Un Pazīšana atbildēja: “Tikai Laiks saprot, cik svarīga dzīvē ir Mīlestība.”
Tev patiks šie raksti
