Stāsts bez nosaukuma 31

Remo kopā ar Agnesi un Nikolo mierīgi pastaigājās pa bruģētajām Levonas ieliņām. Agnese vēlējās aplūkot pilsētas skaistākās daļas, bet Remo un Nikolo izvēlējās graustu rajonu. Uz saules pielietajām ielām mētājās drazas un ļaudis no veciem sīpoliem un kāpostu kaceniem vārīja šipolatu. Nepatikā saviebusi degunu, Agnese paspēra netīru bumbu kādam noskrandušam zeņķim.

-         Vai tiešām mēs nevarējām šur tur skaistākās vietās pastaigāt? Levona tak šajā gadalaikā ir burvīga! – Agnese pagriezās pret Remo un nošņācās. Nikolo vien nogrozīja galvu un piegāja pie kāda krāmu tirgoņa. Uz viņa letes mētājās visdažādākās drazas, bet bija arī daži skaisti nieciņi. Piemēram, ādas aukliņā iesiets medaljons ar inkrustētu gliemežvāku, ko Nikolo ar lielāko prieku arī nopirka.

-         Cara, ne vienmēr dzīvē viss ir tik skaisti kā liekas. Tāpēc es vēlos tev parādīt šo vietu, -Remo maigā, klusā balsī sacīja. – Paraugies uz šo puisēnu, kam tu paspēri bumbu it kā tā būtu nez kāda lavare. Viņš ir laimīgs, jo viņa māte ir dzīva, viņš var ēst šipolatu cik vien sirds kāro un viņam nevajag ne greznas drēbes, ne lielu namu. Pēc pieciem gadiem viņš nāks mums ar Nikolo par mācekli un mēs viņu neatraidīsim. Jo viņš zin dzīves rūgto patiesību, ka ne vienmēr viss izdodas. Vai arī šī sieviete? Vai esi redzējusi kādu čaklāku kundzi? Paskaties cik veikli viņas rokās kustas adata! Neviens drēbnieks nav tik prasmīgs, kā šī dāma. Neviens drēbnieks nav lāpījis tik daudz šķietami neglābjamu drānu. Un šis krāmu tirgonis? Jau gadu desmitiem viņš te sēž un tirgo visu, ko atrod izgāztuvēs. Ja kāds no viņa nopērk kaut prastāko karoti, viņš nebeigs vien pateikties. Kā nekā tas nozīmē, ka viņš šovakar ēdīs. Cara, es vēlos, lai tu saproti, ka arī šie ļaudis ir tādi paši cilvēki kā mēs.

Agnese tikai novīpsnāja un turpināja raukt degunu ejot gar katru cilvēku šajā nomalē. Remo klusi nopūtās un turpināja vērot uz auklām izkārtos apģērba gabalus. Te viņa skatienu pievērsa kāda izskatīga meiča, kam šeit noteikti nebūtu jābūt. Garā kleita vilktos pa zemi, ja vien to neturētu mazliet pavecāka kundze. Varēja redzēt, ka abas nav vietējās. Bet meitene smaidīja, priecājās par it visu apkārt. Kad pie viņas, basajām kājām plakšķot pret netīro bruģi, pieskrēja tas pats zeņķis, kas pie Agneses, viņa nepaspēra viņam bumbu, nē, viņa to pasniedza un kaut ko pačukstēja otrai sievietei. Tad viņa puisēnam pasniedza lielu, sārtu greipfrūtu. Puisēns aiz laimes palēcās un aizskrēja mājās, dalīt to ar brāļiem un māsām. Remo bija pārsteigts, viņam bija jāuzzin, kas ir šī daiļā, labestīgā būtne.

-         Es tūlīt būšu atpakaļ, uzgaidi mirklīti, - viņš uzsauca Agnesei un negaidot viņas atbildi lieliem soļiem devās pie pievilcīgās meitenes. Pāris sekunžu laikā viņš jau bija pagājis garām visām pussabrukušajām mājām un sniedza viņai roku. - Sveika, esmu Remo. Tu laikam neesi vietējā. Ļauj man tev izrādīt Levonu.

-         Labdien, jaunekli. Esmu Ada, un tik tiešām neesmu vietējā, - viņa noteica un jau pagriezās uz promiešanu.

-         Pagaidiet, ļaujiet man vismaz jums izmaksāt vīna glāzi, - Remo mulsi pasmaidīja.

-         Kā tad būs ar jūsu draudzeni? – „Vērīga gan” Remo nodomāja un uzsvilpa Nikolo. Tas tūdaļ arī atskrēja, gandrīz nogāzdams augļu stendu, ap kuru spietoja mušas un knišļi.

-         Vai tu varētu lūdzu pavadīt uz mājām mūsu mīļoto māsu? – Remo piemiedza ar aci un norādīja uz Agnesi, kas raukdama degunu aplūkoja tikko notašķīto sandali.

-         Kāda runa, brāl, - Nikolo nosmīnēja un skriešus devās pie Agneses.

-         Nu, kā tad paliek ar to vīna glāzi? – Remo vaicāja un Ada, mazliet sačukstējusies ar otru kundzi, piekrītoši pamāja.

***

Vakara saule maigi glāstīja skaustu, bet vējš rotaļājās abu matos. Marija klusi sēdēja un lobīja apelsīnu. No nelielās terases pavērās fantastisks skats uz apkārtni. Likās, ka Ada nekad nebeigs runāt ar Remo. Marija viņam neuzticējās. Viņš izskatījās pēc meitu ģēģera. Un noteikti tāds arī bija.

Viņi tikai runāja un runāja. Saule jau sliecās uz rietu, bet likās, kamēr vien ir vīns un sarunas, diena ilgs mūžīgi. Ada visu laiku smējās un sarka, bet Remo izskatījās mazliet par daudz iedzēris. Viņa roka jau sāka slīdēt uz Adas jaunkundzes plaukstas pusi. Gaišais galdauts stipri kontrastēja ar abu bronzas iedegumu. Nu bija laiks iejaukties.

-        Vai jaunkundze nevēlas apelsīnu? – Marija vaicāja un nolika to tieši pa vidu starp abu rokām. Uz visām pusēm aizšļakstījās oranžā sula notraipot Remo balto kreklu un galdautu. – Ak vai!

-        Tas nekas, Marij, es varu arī bez krekla sēdēt, ja dāmām nav iebildumu. – Remo pasmīnēja un novilka kreklu. Skatam pavērās brīnišķīgais torss. Tā vien likās, ka Ada sarkanāka vairs nepaliks. Nu bet protams, meitēns jau nav neko tamlīdzīgu redzējis.

-        Nebūs nepieciešamības Rej. Mums ar Adas jaunkundzi jau tāpat ir jādodas.

-        Remo, Marij, mans vārds ir Remo, - viņš sacīja un noskūpstīja Marijas plaukstas virspusi. Tad viņš to pašu izdarīja arī ar Adas plaukstu. – Uz tikšanos dāmas. Ciao!

Marija vai svila dusmās, bet Ada ar svētlaimīgu sejas izteiksmi pamāja ardievas. Nepatika Marijai šis Remo, ak, kā nepatika!