local-stats-pixel

Stāsts - Paralēles. 3.daļa1

 38  0

Es lēnām vēru durvis vaļā un..... Tur viņas nebija.

Dīvaini... Es tiešām nesaprotu, kas notiek.

Nebija ilgi ko prātot un devos uz stundu, jo es jau kavēju. Toties man pietika laiks domāt tur.
Pavisam negaidīti mani izsita no sliedēm Martas čuksti Oliveram.

- Eu! Oliver... Ko tu šodien pēc stundām dari? Negribi aizbraukt ar mani uz vienu ballīti?
- Es nezinu.. Itkā nekas nav ieplānots. Varētu jau...
- Labi, tad esi 20.00 pie manas mājas.
- Labi.

Uh! kā man tā Marta nepatīk. Iedomīgā un izlutinātā skuķe. Viņa vienmēr dabū visu, ko vien viņa kāro.
Viņai jau nav problēmu - skaista, ar labu augumu, lielām krūtīm un skaistu pakaļu. Pati dzīvo lielā mājā, ar sešām istabām, pat ja ne vairāk, tikai ar savu tēvu un māti.
Viegla dzīve.
Tā jau ir tām skaistulēm. Visi puiši skrien no pakaļas.
Viņa laikam ir vienīgā, kura ir gulējusi ar visiem puišiem no skolas - izņemot Oliveru. Tā laikam sataisījusies atņemt viņa nevainību.
Ko viņa no sevis ir iedomājusies? Grib atņemt manu draugu...

Ko? Ko es runāju?!
Man ar Oliveru nekā nav. Mēs esam tikai draugi un viņš var darīt visu, ko vien grib. Man tur nav nekādas daļas.
Es, un greizsirdīga? Nu nē... pff..

Stundas pagāja diezgan ātri, jo koncentrējos uz mācībām, nedomājot par visu pārējo. Jo tas bija svarīgi. Kaut kāds sapnis un redzētais bija tikai manas iedomas, un tam nevajadzēja pievērst tik lielu uzmanību.. Tā nebija realitāte. Ganjau man tikai izlikās.
AH. Kāda jēga, kaut kam tik nenozīmīgam piešķirt kādu jēgu.

Ejot ārā no skolas, pie vārtiņiem stāvēja Olivera mašīna.
Nez kāpēc, jo viņam jau vajadzēja būt mājās, jo uz matemātikas konsultācijām viņš neieradās.

- Hey. Nu tad beidzot. - Olivers pavēris mašīnas logu uzsauca.
- Ko? Ko tu šeit dari vēl? - biju izbrīnijusies.
- Es gaidiju tevi, lai aizvestu uz mājā.
- Paldies, bet nevajag. Varu aiziet pati. - īgni atbildēju.
- Kapēc tu uzreiz tā? Es tevi vienmēr pēc skolas aizvedu...
- Šoreiz nevajag. Pavizini vien savu Martu...

Es uzmetu somu uz pleciem augstāk un devos uz mājas pusi.
Lai jau vien viņš pavizina savā mašīnā Martu.
Uhh.. Un tagad es pati pamaniju, ka esmu greizsirdīga. Jā!
Man patīk Olivers.
Tikai nezinu, kapēc es neļaujos jūtām.

Jau gandrīz biju tikusi līdz mājām, viena kvartāla attālumā, kad man pabrauca garām ātrās palīdzības un policijas mašīna...
Kas tad nu ir noticis?
Es metos skriet uz priekšu, jo ziņkāre nelika mieru...

Man gandrīz kājas saļima.
Mašīnas stāvēja pie manas mājas.
Kas gan varēja būt noticis?

Izmantotie avoti:
http://Pašsacerēts.
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Uhhhhh. Ātrāk nākamooooo
 1  0 atbildēt